Būdama salīdzinoši tipiska pusaudžu vecuma meitene, savās brīvā laika literatūras izvēlēs, protams, esmu pamatīgi saskārusies ar Džona Grīna (John Green) daiļradi, tai skaitā grāmatu “Papīra Pilsētas” (“Paper Towns”), kura uz mani ir atstājusi paliekošu iespaidu. Taču, diemžēl, šī darba ekranizējums pievīla tik ļoti, ka gribētos uztaisīt filmas rīmeiku tikai tādēļ, lai apliecinātu savu cieņu pret stāstu un autoru.
“Papīra Pilsētas” ir savdabīgs mīlas stāsts. Kventins ir kluss un kautrīgs, taču jau no bērnu dienām zina, ka kaimiņiene Margo ir tas brīnums, kas viņam dzīvē ir dots. Viņa ir noslēpumaina, skaista un ved tik ekscentrisku dzīvi, ka nostāsti par viņas piedzīvojumiem ir leģendas. Lai arī lielāko daļu bērnības pavadīja kopā, viņu draudzība izjūk, kad sākas pamatskola un statuss sabiedrībā kļūst nozīmīgāks par pašu cilvēku. Tomēr kādā naktī, neilgi pirms abiem vajadzētu absolvēt vidusskolu, Margo ierodas Kventina istabā un pierunā viņu doties atriebīgā piedzīvojumā pa pilsētu. Kventins ir pārliecināts, ka beidzot būs atguvis savu bērnības draudzeni, taču kārtējo reizi pierādās Margo neparedzamā savdabība un viņu abu dzīvēs rodas negaidīti pavērsieni.
Margo jau nākamajā dienā pēc šķietamās draudzības atjaunošanas pazūd. Taču ne bez vēsts. Viņa atbilstoši savai noslēpumainajai dabai ir atstājusi pavedienus un norādes, pēc kurām viņu atrast un vienīgais, kam tas ir pa spēkam un rūp gana daudz, ir Kventins. Doties piedzīvojumā ar viņu un viņa tuvākajiem draugiem, lai atrastu Kventina mīļoto meiteni, un vērot, kā Kventins pašam nemanot, atrod sevi.
Stāsts, lai arī nedaudz banāls, ir skaists, īpatnējs un patīkami satraucošs, taču filmā tas tika ļoti pliekani atspoguļots. Iespējams tāpēc, ka Margo lomas atveidotājai, modelei Karai Delevinjai šī bija viena no pirmajām nopietnajām lomām viņas karjerā un nav pat vērts pieminēt detaļas un notikumus, kuri grāmatu pārvēršot scenārijā, ir mistiski pazuduši. Zinu, ka tas ne vienmēr ir gudri salīdzināt grāmatu ar tās ekranizējumu, bet tēli, kas man bija tik tuvi un saprotami, zaudēja jebkādu nozīmi un vērtību tieši nepareizās aktieru izvēles dēļ. Jaunie aktieri tos padarīja seklus un plānus, necilvēcīgus un maznozīmīgus, kas ir ironiski, jo stāsta galvenais mērķis ir palīdzēt saskatīt īpašo ikdienā un novērtēt visu, kas tev ir dzīvē dots.
Šī nav pirmā reize, kad Nats Volfs neadekvāti izvēlēts lomai Džona Grīna grāmatas ekranizācijā. Pirmo reizi to varējām vērot filmā “The Fault In Our Stars”, kad Volfs atveidoja galvenā varoņa labāko draugu Aiseku, kuru visiem bija žēl viņa vēža neveiksmīgās atrašanās vietas un ļaunās draudzenes dēļ. Bet stāsts nav par to. Aisakam pēc apraksta grāmatā vajadzēja būt blondam, zilacainam un ar lielām apaļām brillēm, kas dominēja viņa sejā. Es domāju, ka jūs piekritīsiet – Nats Volfs neatbilst nevienam no šiem kritērijiem.
Pieļauju, ka cilvēkam, kas grāmatu nav lasījis, filma liksies gana oriģināla un autentiska, tāpēc, ja esi viens no tiem – droši noskaties kādā vakarā, kad gribas atslēgt smadzenes no realitātes un iegrimt stāsta varoņu neikdienišķajās problēmās un paskatīties uz modeles, nu jau aktrises, Karas Delevinjas skaisto seju.
Natālija Knipše, Natalie’s Faces
