Uz patiesiem notikumiem balstītā “Patriotu diena”, ko veidojis Pīters Bergs, ataino nepatīkamos notikumus 2013. gada 15. aprīlī – divu spridzekļu eksploziju Bostonas maratona laikā – un tālāk sekojošās teroristu “medības”. Šoreiz sākšu ar secinājumu jeb beigu sajūtām – kopumā man filma tomēr mazliet nepatika. Un tagad prasās pēc paskaidrojumiem, kāpēc tā.

Vairāk vēlējos redzēt “meklēšanas darbu”. Vairāk cerēju, ka mums parādīs/atainos tieši to, kā strādā FIB, policija u.c. varas iestādes (to noteikti izdarīt ir vieglāk, nekā rādīt, ko teroristi veidoja un kā gatavojās, jo viņiem jau blakus nebija neviena, kas varētu “nodot informāciju”). Es ticu, ka ir ieguldīts liels, saspringuma pilns darbs, noteikti ir bijuši neskaitāmi konflikti starp dažādām instancēm un darbiniekiem, vieta teicamiem dialogiem, emociju ekspresijām u. tml. vai, ja man nav taisnība, – vieta klusam un raitam darbam. Tā vietā vairāk tika pievērsta uzmanība dažādiem iesaistītajiem cilvēkiem – gan policistiem, gan maratona dalībniekiem, gan tā skatītājiem. Lai arī spēju saskatīt, kāpēc mums tiek rādīti tieši šie cilvēki, manī tas radīja mazu vilšanos. Filma uzreiz kļuva tāda… “uzspiesta”. Radās sajūta, ka kāds ar šiem stāstiem man mēģina “likt just līdzi”, tā vietā, lai ļautu empātijai rasties dabiski. Tas viss šķita nedabisks, klišejisks. Arī cilvēkiem, ar kuriem tikām iepazīstināti, (izņemot galveno varoni, protams) netika veltīts tik daudz laika, lai man rastos interese par viņiem un lai es spētu kādam no tiem pieķerties. Tas izklausās mazliet šausmīgi, jo ir zināms, ka tās ir reālas personas. Kā ir, tā ir… Bet varbūt man vienkārši bija slikta diena.

Filmu un tās beigas caurvij ļoti uzskatāms vēstījums, kas mani mazliet kaitināja. Bet varbūt man vienkārši bija slikta diena. Filmas mūzika/skaņu celiņš, lai man piedod Trents Reznors (ļoti patika viņa “The Social Network” mūzika, “Gone Girl” arī bija “fine”. Jāpiebilst, ka laiku pa laikam klausos “Nine Inch Nails”), likās ļoti tipisks un “pārāk vienkāršs”, varbūt pat jāsaka – neoriģināls. Līdz ar to mūzika nesaistīja un vairāk “lika sev pievērst uzmanību” tam, cik ļoti brīžiem šīs notis bija paredzamas. Principā – tu zini, kas notiks, jau pēc ļoti krasās skaņas intensitātes paaugstināšanās – kā sliktā šausmenē. Man tomēr šķiet, ka šo “saspīlējumu” ar skaņu var radīt mazliet neitrālāk, ne tik uzkrītoši… vai citādi. Bet varbūt man vienkārši bija slikta diena.

Bet nav tā, ka man nekas nepatika un nespēju “neko” novērtēt. Patika Marks Valbergs un tas, kā viņš atveidoja Tomiju Sandersu, kurš bija šīs filmas galvenais varonis. Sanderss tika pasniegts gana piezemēti, reālistiski – ar saviem plusiem un mīnusiem. Uz filmas beigu pusi vizuāli simpātiskas šķita arī pāris ainas – klusi, gludi un veikli kadri. Kopumā filma ir skatāma (bet man – ar uzspiestuma sajūtu). Lai nu kā, redzu, ka kritiķiem filma ir gājusi tīri pie sirds, kas liek pārdomāt – varbūt man tiešām bija slikta diena…

Vērtējums: ★★½

Kate Veismane, īpaši Kinoblogeri.lv