Stīvena Kinga darbus veiksmīgus padara viņa prasme veidot stāstus par cilvēkiem un viņu pieredzēto, nevis vienkārši aprakstīt pēc iespējas šaušalīgāku notikumu virkni, kurā pasīvi mājo dažādi tēli. Šaušalīgais par tādu kļūst tikai cilvēka acīs, prātā, un Kings to ļoti labi izprot. Šausmu karaļa radītie varoņi apdzīvo stāstus, veicot izvēles un sastopoties ar to nestajām sekām. Iespējams, nopratīsiet, ka šīs izvēles bieži vien neved pie laba, it īpaši “Pet Sematary” (“Zvēru kapiņi”) protagonista Luisa Krīda (Džeisons Klārks) gadījumā.
Pirmā Kinga 1983. gadā sarakstītā romāna “Zvēru kapiņi” ekranizācija tika radīta 1989. gadā, režisorei Mērijai Lambertei strādājot roku rokā ar pašu Kingu, kurš veidojis filmas scenāriju, bieži uzturējies filmēšanas laukumā, sniedzot padomus, un tēlojis priesteri vienā no ainām. Jaunās ekranizācijas režisori Kevins Kolšs un Deniss Vidmaiers ļāvušies mākslinieciskajai brīvībai un ievirzījuši stāstu nedaudz citā gultnē, mainot notikumu gaitu, tiesa gan, minimāli (ar izmaiņām noteikti būsiet pazīstami, ja skatījāt filmas reklāmas materiālus).
Ir pagājuši 30 gadi kopš sākotnējās filmas pirmizrādes, bet jaunās filmas veidotāji vēl joprojām apzinās, ka profesionāls grims un meistara rokas veidotas protēzes izskatās labāk par datorgrafikas pārveidotiem tēliem. Viena no grima māksliniecēm Ketija Tse palīdzējusi veidot “X-Men” sēriju un “mother!” filmu varoņu vizuālos tēlus. “Zvēru kapiņu” jaunākajā ekranizācijā pie īpašā mākslinieku otas pieskāriena ticis pat kaķis Čērčils, kuru pavisam noteikti var raksturot kā vienu no stāsta atslēgas varoņiem. Uzteicams ir arī filmas operatores Lorijas Rouzas veikums, sniedzot skatītājam vizuāli baudāmus kadrus (viņas filmogrāfijā atradīsiet darbu arī pie “Peaky Blinders” seriāla).
Šķiet, ka, strādājot pie “Zvēru kapiņiem”, Kings noteikti guvis iedvesmu ne tikai privātās dzīves notikumos (tas ir – nepieciešamībā izskaidrot saviem bērniem viņu kaķa bojāeju uz piemājas ceļa), bet arī Mērijas Šellijas stāstā par doktora Frankenšteina radīto briesmoni. Arī Kinga romānā aprakstītās un filmā attēlotās radības, kas atgriežas no nāves, pieder tam, kurš tās apbērējis, proti, to radītājam. Pamanāma arī citu Kinga rakstīto darbu ietekme, piemēram, norāde uz pārdabisku spēju sajust nākotnes notikumus jeb “mirdzums” (“shining”), kā to sauktu pats Kings. Tas manāms Elijas tēlā 1989. gada ekranizācijā un Geidža tēlā 2019. gada filmā. Šis motīvs atkārtojas vairākos Kinga darbos, pazīstamākais no kuriem ir romāns ar atbilstošu nosaukumu “Mirdzums” (“The Shining”, 1977) un tai sekojošā Stenlija Kubrika 1980. gada ekranizācija.
Pie acīm neticamajiem Krīdu ģimenes piedzīvotajiem notikumiem un dažkārt neprātīgās rīcības vainojams vendigo – Ziemeļamerikas pirmiedzīvotāju dievība, kas mitinās mežos aiz Luisa jauniegādātās mājas. Abu “Zvēru kapiņu” ekranizāciju autori ir izvēlējušies šo radību neiemiesot uz ekrāna. Iespējams, tieši tas palīdz uzturēt baiļu sajūtu – cilvēkam vienmēr bijis vairāk bail no nezināmā, neizprotamā. Ikviena dzīves ritmu pārvalda jautājums, kas nekad neved pie atbildes, proti, kas ar mums notiks pēc nāves? Ko īsti nozīmē dzīvības un nāves cikls, kā ar to samierināties, un vai no tā iespējams izkļūt?
Šie ir jautājumi, kas virza uz priekšu Kinga teksta būtību. Lai gan stāsta ekranizācijā veiktās izmaiņas sākotnēji šķiet pretējas oriģinālā teksta autora iecerētājam, tās nekaitē stāsta esencei, kuru veido iepriekšminētie eksistenciālie jautājumi. “Zvēru kapiņu” jaunā ekranizācija slēpjas aiz Holivudas studijas blokbāstera statusa, tomēr, apmeklējot kinoteātri, skatītājs sastapsies ar ko citu. Stīvena Kinga piekritējiem šis gads gaidāms ražīgs – ar trīs jaunām darbu ekranizācijām, neskaitot “Zvēru kapiņus”, – “IT – Chapter Two”, “In The Tall Grass” un, protams, “The Shining” turpinājumu “Doctor Sleep”.
“Zvēru kapiņi” jau skatāmi kinoteātros!
