Man vienmēr šķiet mazliet mulsinoši, kad kādas specifiskas un visādā ziņā identificējamas tautības tēlus atveido pavisam citas izcelsmes aktieri. Un es šoreiz nerunāju par tādiem gadījumiem kā, piemēram, tad, kad ķīniešu aktrise Ziyi Zhang (“Memoirs of a Geisha”) nereti atveido japānietes, Idris Elba afrikāņus vai Peter Stormare krievus, jo tur ir zināms attaisnojums un nacionālas vizuālās līdzības. Es te vairāk par tādiem gadījumiem kā jaunākajā spiegu gabalā “Bērns Nr.44”, kā notikumi risinās Krievijā, bet aktieru sastāvā nemana nevienu krievu vārdu, vien pāris čehu un poļu.
Protams, teiksiet, ka tam nav nozīmes, un, ka zviedrs ar čīliešu piejaukumu, režisors Daniel Espinosa (Safe House, Easy Money), ņujorkieša Richard Price sarakstītu stāsta ekranizāciju ar britu, skandināvu, austrāļu, libāniešu, franču, poļu un čehu aktieru sastāvu var “pacelt” tikpat labi kā jebkuru citu stāstu, jo dzīvojam globalizācijas laikmetā. Bet tā gluži nav. Tāpat kā gluži vēl neesam nonākuši pie demokrātijas jeb asimilācijas pakāpes, kur melnādainas izcelsmes tēlus neatveido baltādaini aktieri, tā arī pasaule (Holivuda) joprojām nav tik labi iepazinusi slāvu tautas, lai šīs pasaules daļas personāžus varētu atveidot bez parodijas (lai arī neapzinātām) iezīmēm.
“Bērns Nr.44” ultra internacionālais sastāvs visādi cenšas tušēt slāviskuma trūkumu, pat runājot angliskā mēlē ar lauzītu akcentu, lai tas fonētiski atgādinātu krievu valodu, kā arī filmas veidotāju profesionalitāte imitēt 40-50. gadu Krieviju paveikusi ļoti pieklājīgu darbu, bet tas nespēj noslēpt filmas kā mākslas darba jeb vienkārši stāstījuma vājās kvalitātes. Nemitīgā absurdā moto – “paradīzē nepastāv noziedzība”, atkārtošana, kad ikdiena drīzāk atgādina elli zemes virsū šķiet pārāk “ar pirkstu acī” gājiens, lai skatītājam būtu saprotami apstākļi, kādos cilvēki dzīvoja PSRS laikos. Un diemžēl visiem “Child 44” autentiskuma imitācijas centieniem kā ar nazi ribās iedur mehāniski iestarpinātās, minu, ka producentu uzspiestās, vardarbības ainas – kautiņi, apšaudes, kas tā vien šķiet tāds rietumnieku “ah un ak” standartiņš, bez kura nevar iztikt neviens trilleris. Turklāt propagandiskās gaisotnes atveidojums mikslī ar attiecību drāmu un detektīvstāstu jeb trilleri, ir sarežģījis režisora darbu tik tālu, ka rezultātā ir sajūta, ka akcents tiek likts uz visu un neko – stāsta fokuss nemitīgi mainās no slepkavībām uz valsts iekārtas specifiskumu, no savstarpējām attiecībām uz kāda indivīda darbību motivācijas pētījumu.
“Bērns Nr.44” ir kārtējais kāda romāna ekranizācijas gadījums, kad scenāristam nav bijis vajadzīgais talants, lai atsijātu grāmatā esošo blakus stāstus un priekšplānā izvirzītu stāsta nosaukumā minēto četrdesmit ceturto bērnu jeb sērijveida slepkavību stāsta līniju. VĒRTĒJUMS: 2 / 5
Ģirts Luste, KinoTeikumi.lv (raksta oriģināls)
