Par Juras laikmeta filmām es pārāk daudz nezinu, bet nekas – kādreiz vēl iedzīšu. Šis gan nebija gadījums, kad bija labi jāpārzina vecās filmas, lai skatītos jauno, bet nav arī tā, ka esmu galīgi balta lapa – esmu lasījusi Konana-Doila “Zudušo pasauli” un šo to zinu par pterodaktiliem un citiem mošķiem.
Tātad, arī 22 gadus pēc “Juras laikmeta parka” notikumiem cilvēki neko nav mācījušies un ir atvēruši nākamo parciņu ar dažādiem zauriem. Un tā kā tirgus arvien spiež uz kko jaunu un atraktīvu, pamanās niekoties arī ar smalkākiem ģenētiskiem eksperimentiem un radīt kko pavisam neredzētu. Ar ko (ļoti paredzami) pēc tam ir pagrūti tikt galā (kaut kā stipri atgādina mākslīgo intelektu, ne?). Tas nu būtu pamatsižets. Piemetam klāt nedaudz romantikas, divus glābjamus pusauga radiniekus un morāli par zvēriņiem kā tādiem, bet it sevišķi klonētiem, un motivācija ir noformēta.
Sižets, kura radīšanā nav pielietota ne mazākā izdoma, arī ir galvenā filmas problēma. Ne vienam vien rodas jautājums: “Nu cik tad var malt vienu un to pašu?” Droši vien, ka mūžīgi. Sliktākais ir tas, ka dažādās tēmas un personāži šajā stāstā īsti labi kopā nelīmējas. Ne tur īsta romantika, ne patiess stress par pazudušajiem sīkajiem (jo nav jau viņējie), ne nu tur ofisa romance sanāk. Nemaz nerunājot par to, ka nevienam nav nekādas sajēgas, ko darīt, kad aizlaižas ģenētiskais eksperiments. Un aina ar helikopteru vispār episka – man nav helīša pilota tiesības un nebūs, bet pat es zinu, cik viegli to var nogāzt. Tā ka nevar saprast – vai tur visi idioti vai vnk švaks scenārijs (kurā visi idioti).
Par sieviešu lomu filmā var gandrīz nerunāt. Galvenā varone gan iztur visu filmu baltās drēbēs un špiļkās – par to viņai žetons, it sevišķi par skriešanu tajās. Pat Kriss Prats vienā ainā izskatījās pārsteigts par viņas ātrumu, līdz ar to tā sanāk tāda viņa solofilma. Var izrādīt prasmes velosireptoru trenēšanā, pēdu dzīšanā, apdraudēto sugu (dāmu un zvēriņu) glābšanā utt. Un visumā viņš ir pārliecinošs. Tā ka ok, otrs žetons. Nemaz nerunājot par to, ka viņš ir izraisījis dresūras vilni visā pasaulē (meklēt pēc mirkļbirkas #JurassicZoo).
Galvenā labā lieta ir tā, ka lielāko daļu sižeta mīnusu var viegli nepamanīt, kamēr vien tie nav totāli feileri. Jo visu ekrānu un lielu daļu uzmanības aizņem ģenētiski modificētie zauri. Kas ir nepieciešami, jo, kā izrādās, oriģinālais velosireptors ir bijis tikai tītara lielumā. Bet kurš tad ietu uz tādu skatīties? Rezultātā ir aizraujoši, ir labs vizuālis. Nedaudz žēl, ka vairs neesmu tajā vecumā, kad ir mazāka pieredze un kad dzīve (un kino) pārsteidz biežāk. Protams, es arī noraustos, kad pēkšņi kaut kas ielec kadrā, bet es labi zinu – ja nevaram ienākt pa durvīm, nāksim pa jumtu! Tā ka pārsteigumu tādā ziņā pamaz. Klasiska baidīšana ar briesmoņa elpošanu pakausī.
Atgriežoties pie vizuāļa – tas ir tiešām labs. Man pat likās, ka perfekts. Nevaru nekur piekasīties. Ļoti pārliecinoši. Tik pārliecinoši, ka skatījos un domāju – lūk, mani nekad un nemūžam nepierunātu braukt uz tādu parciņu. Kas pierādās par pareizu domāšanu, kad pasprūk ārā pterodaktili, kas ir mani mīļākie zauriņi un asociējas ar poltergeistu Pīvzu no Poteriādes. Jēgas nekādas, bet uzdevums tomēr ir – sēt postu un paniku. Nezinu, ko tas saka par mani, ka tie man patīk…
Par spīti sūdzībām par sižetu un vecumu, filma man patika, es tapu izklaidēta un iznācu no kino labā prātā. Varbūt drusku vairāk ģimenes filma, nekā asa sižeta, bet kinoteātris jau vienmēr jūs gribēs mazliet piemānīt (nekad nepiedošu, ka aizgāju uz drāmu, kas bija klasificēta kā komēdija!). Un drusku kaitināja mājieni par potenciālajiem turpinājumiem – mēs taču tāpat zinām, ka tie tiks uzražoti, ja vien šī nebūs finansiāla izgāšanās. Bet atgriežoties pie pozitīvā – laba izklaide. Kas arī bija vajadzīgs. Ja izklaide ir tas, ko vajag arī jums, rekomendēju.
7/10
