Pērnajās brīvdienās selektīva #kinoblogeri delegācija veica nelielu road-trip veida izbraucienu uz kaimiņzemi, lai noskatītos karstāko lietuviešu nacionālo supergrāvēju“Redirected” (kur filma droši iet uz visu laiku pelnošākās lokālās filmas statusu). Protams, ka šie ir vēl pavisam karsti iespaidi, bet haipu par filmu vienmēr var mērīt pēc tā, kā tā tika gaidīta, un, būšu godīgs, šis bija vairāk dēļ brauciena un saistītajām lietām, jo neesmu redzējis režisora iepriekšejo filmu “Zero 2″, un, vispār, “Ko tad lietuvieši tur var safilmēt?” (kas galīgi nav tālu no “ko tad Rūdolfs tur var safilmēt?”) Tāda vairāk ziņkārība, nevis patiesa interese, jo taču ne jau nopietni? Wrong, so wrong! Filma noteikti ir vērtējama vairākos līmeņos, no šķietami-objektīva līdz personīgi-aizskarošajam, un tieši tā es arī būvēšu šo rakstu:
Pirmkārt,
vērtējot filmu tāpat vien, “objektīvi”, tā ir ļoti un ļoti veiksmīgs Gaja Ričija “Lock, Stock…” klons (vai, kā mēdza izteikties 90-to gadu VHS ērā, “filma Tarantino stilā”), noteikti viens no veiksmīgākajiem, kāds redzēts, un noteikti veiksmīgāks, kā daudzi krievu, skandināvu un pat pašu britu analogi. Tā, lūk! Jo nepietiek vienkārši atdarināt stilu un jokus, filmai ir jābūt gana oriģinālai, lai veiksmīgi izbēgtu no žanra ēnas, un te ar to nav it nekādu problēmu – bandītfilma, melnā komēdija, farss, Kusturica un pat road movie 5 daļās (domājiet “Kill Bill”), te ir burtiski viss. Protams, kā jau jebkura “filma Tarantino stilā”, tā pirmām kārtām zog visu, kas nav piesiets (kā Tarantino!), bet ne kura katra to pārstrādā oriģinālā, baudāmā materiālā;
Otrkārt,
vērtējot filmu kā “lietuviešu filmu”, tas ir kaut kāds pilnīgs kosmoss it visā – kā uzfilmēts, kā samontēts, attēls, mūzika, skaņa, efekti utt. utml., un tas viss izskatās daudz, daudz dārgāk, kā patiesībā izmaksāja (pat galīgi nezinot budžetu, un tas arī nav svarīgi). Filma ir uzbūvēta tā, ka, saglabājot nacionālo kolorītu, tai ir visas izredzes izrauties no “nacionālā kino” (kurš, būsim godīgi, interesē tikai reto aiz konkrētās valsts robežām) rezervāta, un filmas autoru vēlme pārdot filmu ārzemēm vairs nešķiet optimistiskas Mika Ozoliņa tipa ilūzijas, nemaz. Plus, šī ir labākā Vinnija Džounsa (kurš šeit tēlo arhetipu “Vinnijs Džounss, britu gangsteris”) filma pēdējo daudzu gadu laikā, un noteikti labāka kā, piemēram, pēdējā Švarca/Stallones filma ar viņa piedalīšanos. Gan loma, gan filma kā tāda.
un, Treškārt, pats svarīgākais.
Filmētāji ir gan mums, gan lietuviešiem, arī režisorus var atrast un talantīgus aktierus piemeklēt, pusi var sarunāt, otru pusi – nopirkt, tāpat kā labu post-production un Vinniju Džounsu, un ne tikai. Ko īsti nopirkt nevar, ir spēju tik, TIK brutāli un reizē smalki un beigās arī sirsnīgi pasmieties par sevi, savu valsti, saviem paradumiem un savu tēlu pārējās pasaules acīs – un to visu par valsts naudu (filma ir līdzfinansēta par Lietuvas Kino Fonda naudu)! Mati ceļas stāvus iedomājoties ko līdzīgu Latvijā jau scenārija līmenī, pie visām mūsu atsevišķo politisko partiju kino “iniciatīvām” un tā, kā aprēja kaut vai to pašu Volanderu, kurš – tavu nekaunību – atļāvās parādīt Latviju ne tā, kā mums gribētos… Jo te viss daudz, daudz, daudz brutālāk, bet reizē arī bezzobaināk un gaišāk – gluži vienkārši tapēc, ka tad, kad to dara paši, nevis Volanders vai Holanders vai Hosteļi, tad tie ir drīzāk smiekli caur asarām (vai, šajā gadījumā, gārdzieni). Diemžēl tas parāda, ka atšķirības starp LV un LT kino ir ne tikai tehniskajā nodrošinājumā, un plaisa tur ir diezgan būtiska :/
Par filmu pēcgarša gan ir reti pozitīva, un ir kaut kāds iekšējs lepnums par braļukām, ka viņiem viss ir izdevies – ja jau viņi var, tad mēs arī varam!
“Redirected” Latvijas kinoteātros kaut kad šī gada pavasarī, bet tikmēr road-trip uz Lietuvu ir vairāk kā ieteicams (filma ir 60% angļu valodā, 40% lietuviešu valodā ar angļu subtitriem). Uz Lietuva!
