“I am with the Force and the Force is with me” ir kļuvusi par manu jauno mantru, kuru es skandināšu ļoti ilgu laiku. Varbūt varēšu skandināt ko citu, kad iznāks “Episode VIII”. Labi, beidzam par mantrām, sākam runāt par filmu. Beidzot ir pienācis brīdis, kad varam teikt, ka ir izveidots prīkvels, kuru mīlēsim mēs visi. Pateicoties Garetam Edvardsam (“Monsters”, “Godzilla”), mums tiek piedāvāta citāda filma, kādu iepriekš “Star Wars” pasaulē uz lielā ekrāna neesam piedzīvojuši un kas mainīs mūsu skatījumu uz oriģinālo triloģiju.

Protams, kad filma tika izziņota, mani māca šaubas, vai patiešām tas ir īstais stāsts, kuru vajadzētu veidot kā pilnmetrāžas filmu un ar kuru sākt antoloģijas filmu sēriju. Divus gadus sekojot līdzi visai filmas izveidei un redzot visus iespējamos treilerus, es pilnībā biju pārliecināts, ka šī būs tā filma, kuru gribēs redzēt visi “Star Wars” fani un pat ikdienišķie filmu skatītāji.

Jau filmas sākumā var just, ka šī būs pilnīgi citāda filma. Viss nesākas kā parastā epizodes filmā – nav atklāšanas teksta un nav leģendārās mūzikas, kuru esam pieraduši dzirdēt pašā sākumā. “Rogue One: Zvaigžņu karu stāsts” ir pilnībā oriģināla, bet tajā pašā laikā klasiska “Star Wars” filma. Garets Edvardss ir izdarīja lielisku darbu, ļaujot mums atgriezties pagātnē. Lietas, tēli un daudz kas cits, ko iepazinām 1977. gada filmā “A New Hope” un citās “Star Wars” filmās, ir redzami “Rogue One” – piemēram, Ponda Baba un Dr. Kornēliuss Evazans (kuri filmā “A New Hope” Mosa Aislija bārā sastrīdējās ar Lūku Skaivolkeru, un pēc tam viens no viņiem zaudēja roku), zilais piens (“bantha milk”), Javina bāze, Dārta Veidera pils uz Mustafaras (kas bija “The Empire Strikes Back” oriģinālajā scenārijā, bet vēlāk tika izmantota “Rebels”), Beils Organa un Mona Motma (kuri sastopami arī no “Revenge of the Sith” izdzēstā ainā, kur tieši sāk dumpinieku aliansi) un daudzas citas lietas, kas padarīs īstus “Star Wars” fanus laimīgus (varbūt pat asariņa notecēs). Fani, protams, var arī priecāties, jo Džār-Džāra Binksa šajā filmā nav (“thank the Jedi God”).

Edvardss pats ir teicis, ka “Rogue One” būs kara filma, un pie tā viņš arī palika un neko nemainīja. Visas filmas garumā tiek izceltas kara sekas un tas, ko ir nepieciešams darīt, lai sasniegtu rezultātu. Pateicoties brutālajām un intensīvajām kaujām (gan kosmosā, gan uz zemes), mēs tuvu un intīmi redzam karu, kurā ir iesaistīta dumpinieku alianse. Man ļoti patika tas, cik lieliski filmā tika izcelta “Nāves zvaigznes” darbība un pasaules iznīcība. Filma ļoti tuvu un grandiozi parāda, kas notiek, ja “Nāves zvaigzne” iznīcina planētas, un “Rogue One” vairākās ainās spēja parādīt, cik milzīgi ir Impērijas kuģi un “Nāves zvaigzne” attiecībā pret planētām un parastiem kuģiem, – manuprāt, iepriekšējās daļās šo iezīmi nevarēja tik labi sajust. Nofilmējot visu no zemāka leņķa, nekā pierasts, liekot skatienam iet uz augšu, mēs vairāk izjūtam, ka esam kara laukā, un paši jūtam briesmas, kad parādās Impērijas kara mašīnas “Walker” un gatavojas uzbrukt.

Kā prīkvels “Rogue One” lieliski apvieno notikumus ar “A New Hope” – piemēram, “Rogue One” atrisina vienu no lielākajiem “plot holes” filmā “A New Hope” (kā gan var izveidot “Nāves zvaigzni” ar kādu vājo vietu – termālās izplūdes atveri). Tā kā šis ir prīkvels, tad tajā ir arī jāiekļauj tēli no “A New Hope”, un tie ir Vilhafs “Grand Moff” Tarkins (tas nav “spoilers”, jo viņš ir redzams treilerī) un vēl viens tēls, kuru paturēšu noslēpumā. Runājot par Tarkinu, es patiesi noticēju, ka viņi ir atdzīvinājuši Pīteru Kušingu, kurš oriģināli spēlēja Tarkinu filmā “A New Hope” un kurš aizgāja aizsaulē 1994. gadā. Īstenībā Tarkinu “Rogue One” spēlē Gajs Henrijs (“Holby City”, “Rome”), kurš ar datorgrafikas palīdzību tika precīzi pārvērsts Pīterā Kušingā. Līdzība ir tik tuva, ka man mute palika vaļā. “Industrial Light & Magic” ir paveikusi lielisku darbu. Protams, par otru tēlu nerunāšu, jo vēlos saglabāt pārsteiguma efektu, bet ziniet, ka ar otru tēlu tika veiktas līdzīgas manipulācijas, kādas piedzīvoja Tarkins.

Kā jau liecināja treileri, filmā ir redzams arī Dārts Veiders (viņa balsi joprojām ierunā Džeims Ērls Džonss), un “holy shit”, viņš bija ideāls, un bija lieliski atkal redzēt Veideru pilnmetrāžas filmā. Paredzu, ka vairāki skatītāji sūdzēsies, kāpēc Dārts Veiders uz ekrāna nebija redzams biežāk. Bet atcerieties, ka filma ir par dumpiniekiem, kas ieguva “Nāves zvaigznes” plānus, nevis par Dārtu Veideru. Es uzskatu, ka Veiders šajā filmā tika izmantots pietiekami, un katru reizi, kad viņu pieminēja (pat ja viņa nebija uz ekrāna), viņa klātbūtni varēja just. Īpaši pēdējā aina ar Veideru ir ideāla un fantastiski izpildīta, parādot, cik brutāls un spēcīgs ir šis tēls. Ļoti ceru, ka kādu dienu “Lucasfilm/Walt Disney” izveidos “R-rated” filmu par Veideru.

Domāju, ka daudziem būs grūti just līdzi tādiem tēliem kā Geilenam Erso vai Lairai Erso vai saprast, kas īsti ir Orsons Kreniks, jo šie tēli vēl nebūs kārtīgi iepazīti. Visiem iesaku aiziet uz tuvāko grāmatnīcu vai internetā atrast grāmatu “Catalyst: A Rogue One Novel” un to izlasīt. Tas nav obligāts nosacījums, bet, ja grāmata ir izlasīta, tad filmu “Rogue One” sapratīsiet labāk un izbaudīsiet vairāk. (Cik jauki ir “Lucasfilm/Walt Disney”, liekot mums lasīt grāmatas, lai vairāk saprastu, kas notiek stāstā!) Zinot, kāds būs stāsta nobeigums, un zinot, kas notiks ar galvenajiem tēliem, skatīties “Rogue One” tāpat bija interesanti. Šīs filmas tēli nav sastopami nevienā citā filmā, tāpēc var jau saprast, ka beigas nav tās pozitīvākās, un, pat ja mēs galvenos tēlus, kā Džinu Erso (Felisitija Džounsa), Kasianu Andoru (Djēgo Luna), Čirutu Imveju (Donijs Jens) un visus pārējos, iepazīstam maz, mēs joprojām jūtam līdzi viņu likteņiem. Šajā filmā radītie tēli ir saistoši un dzīvīgi. Arī par aktieru sniegumiem nevar teikt neko sliktu. Man brīžiem gan ne visai patika ainas ar Felisitiju Džounsu (“The Theory of Everything”, “Inferno”), bet tas attiecas tikai uz dažām ainām. Viņas sniegums šajā filmā bija daudzreiz labāks par viņas darbu citā šī gada “blokbāsterī” – “Inferno”. Filmā netrūkst arī lieliska humora pilnu brīžu, kurus sagādā Alans Tudiks (“Firefly”, “I, Robot”) kā K-2SO, kurš, manuprāt, būs tikpat slavens droīds kā BB-8 un C-3PO. Bens Mendelsons ir lielisks Orsona Krenika lomā un brīnišķīgi spēja atveidot galveno ļaundari (vēlreiz iesaku izlasīt “Catalyst”, kur jūs labāk iepazīsiet šo tēlu).

“Rogue One” rotā lieliski vizuālie efekti, kas ir vislabākie, ko esmu redzējis visās “Star Wars” filmās. “Rogue One” iepazīstina mūs ar lieliskām, jaunām pasaulēm, kuras iepriekš neesam redzējuši un kuras ir patiesi skaistas un laba “konfektīte” acīm. Filmā ļoti labi var sajust to, ka mūzika nav tāda pati kā ierastajās epizodēs, bet joprojām saglabā klasisko skaņu, kuru mēs gaidām no “Star Wars” filmām – “Rogue One” komponists bija nevis Džons Viljamss, bet gan Maikls Džakīno (“Doctor Strange”, “Jurrasic World”). Mūzika viscaur filmai likās grandiozāka, sniedzot jaunas izjūtas, jaunas melodijas.

“Rogue One: Zvaigžņu karu stāsts” ir filma, kas ir obligāti jāredz visiem “Star Wars” faniem. Filma radīs sajūtu, ka esat atgriezušies pagātnē – 1977. gadā, kad uz ekrāniem nonāca “A New Hope”. “Rogue One” liks jums citādi palūkoties uz oriģinālo triloģiju – jūs labāk un intīmāk sapratīsiet dumpinieku aliansi, tās morāles, upurēšanos un agresīvās rīcības. Šī filma ir elpu aizraujošs fanu sapnis, kas lieliski iesāk antoloģijas sēriju. Cerams, ka franšīze turpinās attīstīties līdzīgā garā, vienmēr sagādājot mums kaut ko jaunu.

Vērtējums: A