Filma “Sabotage” iezīmē satraucošu pavērsienu veselu divu Holivudas dižgaru, Arnolda Švarcenegera un Deivida Eijera, karjerās – katram, protams, savu (arī ņemot vērā to, ka visa Eijera “karjera” notika Arnolda gubernatorēšanas laikā), bet nemainīgs paliek fakts, ka katra nākamos projektus mēs tagad gaidīsim ar viegli slēptu izbīli, jo, diemžēl, vairs pat nav īsti saprotams, ko tad īsti gaidīt. Bet neziņa, kā zināms, ir mokošāka par sliktām ziņām.
Iepriekš uzskatīju, ka Arnolda “atgriešanās” neveiksme ir nepareizi izvēlētie projekti – visu dzīvi filmējies, būtībā, komiksfilmās (viens pats pret armiju, krāšņi, nepiepūloties un ar jokiem uzvarot nosacītos “ļaunos” – jā, tas nav Betmens vai Supermens, bet Marvel varoņu stilā gan), viņš pēkšņi izrādījās nepieprasīts laikā, kad kino ekrānos valda īstās komiksfilmas, bet visu pieprasījumu pēc vecās skolas varoņiem veiksmīgi apmierina vecais sāncensis Stallone un viņa jaunākais dēls Stethems. Šādā gadījumā labākā ideja taču ir doties citos žanros un citās lomās, kur veiksmīgi apspēlēt savu kolorīto ārieni? Diemžēl, bet nē.
Bet Deivids Eijers tik ilgi raka to vienu savu nišu par pērkamajiem policistiem, varas iestāžu korupciju un “viss ir slikti” (“Training Day”, “Harsh Times”, “Street Kings”, “End of Watch”…), ka, līdzīgi kā Latvijas šovbiznesa zvaigznes, kaut ko panāca tīri aiz entuziasma – tādā ziņā, ka tagad viņam uztic arī filmu režiju un lielākus budžetus. Arī, diemžēl, ļoti lieks gājiens no visuma puses – pat ja dažreiz “vajag tikai rakt”.
Attiecīgi, šo divu milžu apvienībai vajadzētu izvērsties vienā inovatīvā projektā, kurā Arnolds un pārējās B-šķiras zvaigznes iegūst otru elpu dinamiskā un realistiskā mūsdienu kriminālgrāvējā, kurš atdzīvinās/eskalēs visu iesaistīto karjeras jaunā ērā un jaunā līmenī, tā? Teorijā jā, bet praksē mēs iegūstam gandrīz vai totālu katastrofu, jo abas šīs pasaules nevis organiski saplūst, bet ar milzīgu jaudu pretīgi saskrienas un sašķīst miljons gabalos, liela daļa no kuriem, diemžēl, ielido tieši skatītājam sejā.
Un tieši šeit izrādās, ka Eijers vai nu neprot strādāt ar aktieriem, vai arī paskaidrot tiem uzdevumu, jo visa masīvā B-zvaigžņu plejāde planē pa filmu kā tavi “The Walking Dead” zombiji, neradot sev vietu, pielietojumu, vai, precīzāk, atbildi uz jautājumu “Kādā filmā es īsti filmējos?”, jo tik savādu miksli no humoristiski-atsaldēta old-school grāvēja un mūsdienu narkotrafika drāmas (“Traffic” vai “Breaking Bad”) līdz šim nebija nācies redzēt. Pārlieku ciniska, nihilistiska, brutāla un asiņaina, filma feilo tieši tur, kur vēlas būt svarīga – diemžēl (priekš Eijera) man Arnolds patīk daudz vairāk un arī nopelnu viņam ir daudz vairāk, tapēc filmas neveiksmē vainošu vienpersoniski Eijeru, un tas, ka tā ir “no filmas “Hitman” scenārija autora” arī nepalīdz, ja saprotat, par ko es.
Neslēpšu, no filmas var iegūt zināmu baudījumu, ja skatās to pareizā kompānijā (ar to es, protams, domāju 1L Jack Daniel’s kompāniju) un pareizajā noskaņojumā, bet precīzāk to būs uztvert kā vēl mazāk veiksmīgu “The Counselor” double-feature kompanjonu (vai vēl švakāku jau tā švakas filmas “Mindhunters” rīmeiku). Arī dižgariem gadās kļūdas – šobrīd juku laiki kino, ja!
