Kanādietis Denī Vilnēvs pa Holivudu ir sācis saimniekot ļoti pārliecināti, katrā nākamajā filmā apgādājot skatītājus ar jaunām drūmām pārdomām par tēmām, kuras lielākā daļa labprātāk liktu mierā. Arī “Sicario” šajā ziņā nav nekāds izņēmums – Meksikas narkotiku karteļu savstarpējie kašķi nav tas jestrākais un vieglākais temats. Taču, iesaiņojot šo stāstu pievilcīgā dāvanu papīrā, Vilnēvam izdodas iemānīt skarbus, neērtus un nepatīkamus faktus, pasniedzot to visu šķietami vienkāršā un ierastā formā (līdzīgi, kā tas tika izdarīts filmā “Prisoners”, kur bērnu nolaupīšanas gadījums pārvēršas sarežģītākā diskusijā par taisnas tiesas spriešanu).
“Sicario” ir ļoti smaga filma – turklāt ne tikai tās tematikas dēļ (kas ir visai pašsaprotami), bet gandrīz vai burtiskā ziņā. Tās nomācošais smagums spiež uz gandrīz visām iespējamām skatītāja maņām. Filma ir piesātināta ar neskaitāmām ainām no putna lidojuma skatupunkta, kas ir filmētas no ļoti nekomfortabla augstuma – tas nav lidmašīnas augstums, kur viss lejā esošais saplūst viendabīgā masā, bet tā nav arī lēkāšana pa jumtiem, piešķirot katrai vietai savu individualitāti. Tas ir kaut kas pa vidu, saglabājot distanci un liekot saprast, cik plaša un līdz ar to bezcerīga šī cīņa ir, bet tai pašā laikā skatupunkts ir gana tuvs, lai izšķirtu sīkākas detaļas, kas ir kā mazi drausmīgas spēles gabaliņi. Kombinācijā ar Johana Johansona skaļi pulsējošo mūziku tieši šīs ainas, kuras, protams, neprātīgi daiļi ir nofilmējis 12-kārtīgs “Oskara” balvas nominants (un, diemžēl, 0-kārtīgs ieguvējs) Rodžers Dīkinss, ir tās, kurās šis nepanesamais, šķietami atsvešinātais, bet tomēr gana tuvais ņudzeklis draud sabrukt virs tavas galvas baisā crescendo.
Pašos pamatos filmas stāsts ir samērā vienkāršs – tā kā Sicario galvenā varone Keita Meisere, kura kalpo kā skatītāju surogāts, tiek iemesta notikumiem pašā vidū, tad ne vienmēr viss ir pilnīgi saprotams uzreiz, bet, pieaugot viņas izpratnei par apkārt notiekošo, tas pats notiek arī ar skatītājiem. Vilnēvs un Teilors Šeridans (scenārija autors) neliek mums mēģināt atcerēties neskaitāmi daudz karteļu darboņu vārdus, valdošo hierarhiju vai savstarpējos rēķinus, kas nereti ir šāda tipa filmu klupšanas akmens. Un brīžos, kad filmā draud iestāties neliels apjukums vai tā sāk steigties nedaudz par ātru, pie rokas vienmēr atrodas Džošs Brolins, kurš atgādina, kas un kāpēc tūlīt notiks. Šeit nepārtraukta spriedze un bezpalīdzība, ko izjūt Meisere, ir krietni svarīgāki par izsmalcinātiem sižeta līkločiem.
Taču šī laikam ir arī filmas lielākā problēma – izstāstot šo stāstu no punkta A līdz punktam B, Vilnēvs, šķiet, beigu beigās neko jaunu vai pārsteidzošu gan nav pateicis. Filmas atziņas diez vai kādam sagādās pārsteigumu, tikai apliecinot to, kas lielākajai daļai jau labi sen ir zināms – narkotiku karš ir bezcerīgs un neviens, kas tajā iesaistās, ar baltām rokām ārā neiznāks. Sanāk tāda kā “Ābece iesācējiem narkokarā” ar zināmu didaktisku pieskaņu – lūk, bērni, un tāpēc narkotikas ir ļoti sliktas. Tas ir nedaudz pārsteidzoši, jo no Vilnēva varētu gaidīt nedaudz lielāku neskaidrību, morālu divdomību. Narkotiku, karteļu, nomināli “labo puišu” un viņu tikpat briesmīgo darba metožu apburtais loks ir ellišķīgs, bet šāds secinājums nav nekas sensacionāls. Morālās dilemmas un dziļākas pārdomas šoreiz tāpēc izpaliks, bet tas nenozīmē, ka Sicario nebūtu baudāms kā ļoti iedarbīgs un lieliski veidots spraigs trilleris.
Vilnēvam talkā nāk lielisks aktieru trio – Emīlija Blanta, Džošs Brolins un Benīsio del Toro. Del Toro šāda tipa filmās jūtas kā zivs ūdenī, tāpēc par filmas lielāko pārsteigumu kļūst Brolins – viņa atveidotais Mets ir filmas lielākā mīkla (par spīti tam, ka formāli vairāk jautājumu ir par del Toro varoni), manipulējot ar biedējoši vieglu roku un neiztrūkstošo košļeni mutē. Tikmēr Blantas pārejai no romantiskām komēdijām un drāmām uz patiešām fantastisku action zvaigzni vajadzētu būt pilnīgi oficiāli apstiprinātai līdz ar šo veikumu (ja nu vēl kādam bija šaubas pēc “Edge of Tomorrow”). Turklāt ļoti priecē Keitas Meiseres tēls – Meisere nav vienkārši vecis, kurš sagadīšanās pēc scenārijā ir uzrakstīts ar sievietes vārdu. Meisere nepārprotami ir sieviete, un būtībā viņai tiek atļauts eksistēt kā normālam, pilnvērtīgam cilvēkam ar savām vājībām un stiprajām pusēm. Vēlme redzēt spēcīgus sieviešu tēlus nereti tiek greizi interpretēta kā nepieciešamība pēc sieviešu kārtas terminatoriem. Tā nebūt nav – tā ir vienkārši vēlme redzēt pilnvērtīgus cilvēkus. (Būtu, protams, skaisti, ja jau būtu pienākusi diena, kad par šo varētu nerunāt un nenāktos šādus šķietami absurdus teikumus rakstīt, bet tā diemžēl nav, tāpēc piedrā… nost ar patriarhātu!) Filma ar pirkstu to acīs it kā nebaksta, bet nevar nepamanīt, ka Meisere gandrīz vienmēr ir vienīgā sieviete istabā. Taču fakts, ka viņas prasmes ne mirkli netiek apšaubītas, ir kā svaiga gaisa malks – ir ļoti viegli iedomāties šīs filmas variantu, kur puse no laika tiek pavadīta, lai kritizētu Meiseres kā sievietes vadošā pozīcijā kvalifikāciju.
Lai gan nekādas jaunas atklāsmes “Sicario” nepiedāvā, drīzāk vienkārši apstiprinot jau zināmo, tā ir filma, ko nevajadzētu laist garām. Vilnēva prasme radīt nekomfortablu un nepatīkamu gaisotni šeit tiek pastiprināta vēl vairāk nekā līdz šim, radot ārkārtīgi nospiedošu, bet iedarbīgu veikumu, kuru rotā lieliski aktieru darbi. Tiem, kas drūmus skatus nevar paciest, gan derētu turēties pa gabalu – Vilnēvs nekautrējas rādīt vienkārši atbaidošus skatus. Jau filmas pašā sākumā redzamie, šķietami neskaitāmie līķi, kas ir iemūrēti sienās, ir skats, kas atmiņā kavēsies uz ilgu laiku.
