Olivera Stouna filma “Snoudens” varētu sagādāt vilšanos tiem, kas gaida no tās aizraujošu spiegu kino, pakaļdzīšanos, sazvērestības utt. Šis ir vienkāršs biogrāfisks stāsts par Edvardu Snoudenu. Par to, kā viņš no īsta patriota kļuva par nodevēju Nr. 1 savas dzimtenes acīs. Par to, kā sabrūk ilūzijas, kad saproti, ka tava paša valsts, piesedzoties ar cīņu pret terorismu, izspiego savus iedzīvotājus, tostarp tevi pašu. Par to, ka tavai sirdsapziņai nav miera šajos melos un tu esi gatavs upurēt savu dzīvi savu principu vārdā.
Edvards Snoudens (kuru atveido Džozefs Gordons-Levits) ir diezgan parasts jauns vīrietis, kurš pēc neizdevušās karjeras armijā (tiek atvaļināts pēc kājas lūzuma) pievēršas IT nozarei, kur arī slēpjas viņa patiesie talanti. Tomēr, kāpjot augstāk pa karjeras kāpnēm drošības iestādēs (CIP, NDA) un uzzinot vairāk par to, kā notiek cīņa ar terorismu, par apmēriem, kādos drošības iestādes izspiego vienkāršos iedzīvotājus – lasa viņu e-pastus, noklausās zvanus utt. -, Snoudenam kļūst arvien grūtāk vienoties ar savu sirdsapziņu. Līdz pienāk lūzuma punkts, un viņš atsakās no savas ērtās dzīves, savām attiecībām un ierastās pasaules, lai kļūtu par ziņotāju un atklātu pārējai pasaulei, kā ASV drošības iestādes neatļauti izspiego savus iedzīvotājus un savus sabiedrotos, ne tikai sliktos teroristus. Un, kā jau mēs zinām, – ziņotāji vai nu dzīvo īsu mūžu, vai arī ļoti neērtu.
Nav nekāds noslēpums, ka var uztaisīt pat veselu filmu par cilvēku, kas ir iestrēdzis lidostā. Tāpēc brīžiem šķiet, ka šī filma ir pārāk vienmuļa un nav izmantoti tās potenciāli dramatiskie momenti, lai mazliet uzkurinātu dzīvību un pamodinātu skatītājus (piektdienas vakarā bija tādi, kas nespēja izturēt šīs 2,5 stundas). Protams, simpatizējot galvenajam varonim, tīri cilvēciski būtu gribējies, lai Snoudens būtu mazliet padomājis arī par sevi, teiksim – pieturējis kādu jauku informācijas kripatiņu, kas ļautu viņam netraucēti doties uz kādu siltāku pasaules malu un pavadīt savu atlikušo dzīvi dīkdienībā uz jahtas jūras vidū. Nu, jā, bet šī ir dzīve, nevis kino. Tāpēc viņš paliek iestrēdzis Krievijā.
Filma ir tapusi pēc divu grāmatu (“The Snowden Files” un “Time of the Octopus”) materiāliem. Esmu lasījusi pirmo no tām, tādēļ no filmas gandrīz neko jaunu neuzzināju, varbūt nedaudz vairāk par Snoudena privāto dzīvi, uz ko te ir lielāks uzsvars. Grāmatas “The Snowden Files” lielu daļu aizņēma “Guardian” žurnālistu pašslavināšana – viņu briesmīgi svarīgais ieguldījums pasaules informēšanā un tas, kā viņi nabadziņi tādēļ cieta un bija spiesti iznīcināt datorus, kuros bija Snoudena iedotie materiāli. Trimdā gan nevienam no viņiem nenācās doties. Tomēr grāmatā bija ļoti izteiksmīgi (kā pietrūkst filmā) atspoguļots politiskais tirgus, kurā žurnālistiem nākas piedalīties, lai dabūtu publicēt tāda svara materiālus. Vēl interesanti bija fakti par preses un vārda “brīvību” – kāda tad īsti tā ir dažādās valstīs. Izrādās, ka ļoti daudz ko var aizliegt publicēt (pat tad, ja materiāls atklāj noziedzīgu darbību veikšanu) ar atrunu, ka tas ir valsts noslēpums vai ka tādas informācijas izpaušana apdraud valsts drošību. Cik ērti!
Vai pats Snoudens ir apmierināts ar gala rezultātu? Viņš pats saka, ka ir. Lai gan lielos vilcienos nekas būtiski šajā pasaules kārtībā nav mainījies. Varbūt tiešām ir vieglāk dzīvot trimdā, nekā ik dienas diskutēt ar savu sirdsapziņu par to, vai viņa valsts rīcība ir attaisnojama. Pēc šīs informācijas nopludināšanas ASV it kā tika ieviestas dažas izmaiņas tajā, kā noteiktas iestādes drīkst ievākt un izmantot datus, bet, vai tas tiešām tā arī ir, tas nu ir cits jautājums. Grāmatā tiešāk nekā filmā tika parādīts, ka daudzi no šādiem iestādījumiem darbojas ļoti patvaļīgi, slēpjot savu darbību aiz legālām pilnvarām, bet visur figurē dažādas slepenas atļaujas, par kurām nevienam netiek stāstīts, jo tās ir, piemēram, “valsts noslēpums”. Protams, visa šī spiegošana tā vienkārši nebeigsies, bet pieņemu, ka lielākais ieguvums šajā situācijā ir tas, ka mēs vienkārši esam spiesti aizdomāties par šiem jautājumiem, par morālisko atbildību, par to, vai cīņā pret terorismu ir izmantojami jebkādi līdzekļi, to, vai esam gatavi tādēļ atteikties paši no sava privātuma. Tādi 21. gs. eksistenciālie jautājumi. Varbūt ne pats aizraujošākais kino, bet par lietām, par kurām vērts brīdi padomāt un izlemt, kurā pusē tad katrs stāvam.
7/10
