Absolūti negaidīti pašās gada beigās (krietni pirms pirmizrādes ASV, kura pati vēl ir zem jautājuma zīmes) pie mums nonāca viena no gada, lai neteiktu – pēdējo gadu –, ja ne labākajām (kaut gan, kāpēc ne?), tad noteikti neparastākajām, interesantākajām un (labā nozīmē) savdabīgākajām filmām, Dienvidkorejas režisora Cžun-ho Bona (Joon-ho Bong, “The Host”) english-language (sauksim tā, jo Holivuda tā īsti nav) debija “Snowpiercer”. Turpinājumā pavisam nedaudz iedvesmotu atziņu par to, kādēļ filma obligāti jāredz.
“Snowpiercer” ir patiesi starptautisks projekts – tā finansējums nāk no Dienvidkorejas, stāsts ir balstīts uz franču indie komiksu “Le Transperceneige”, uzņemšanas darbi notika Čehijā, bet galvenajās lomās ir brīnišķīgs mikslis no britu, Holivudas un Dienvidkorejas aktieriem stāstā par dzīvi pēc pasaules gala, kad ir iestājies mūžīgais sasalums un izdzīvojušo saujiņa jau daudzus gadus riņķo apkārt pasaulei pašpietiekamā supervilcienā. Lai pilntiesīgi izbaudītu filmu, ir vienkārši jātiek pāri idejai par postapokaliptisko supervilcienu (kura, protams, jau savā būtībā ir dziļi metaforiska, un arī pats vilciena kā darbības vides koncepts cilvēcei ir tuvs un pazīstams), kaut arī tā filmā ir puslīdz, bet pamatoti izskaidrota.
Jo viss pārējais tur ir izcils vai tuvu tam – pirmkārt, vienkārši fantastisks production design (bildes un treileri nedara filmai godu, patiesībā viss ir daudz, daudz krāšņāk), kurš ieliek kloķi citiem, daudz izreklamētākiem šī gada sci-fi projektiem (piemēram, “Elysium” vai “Oblivion”). Saturiski viss kā lieliskai antiutopijai pienākas – nav dalījuma labajos un ļaunajos (un, pat ja ir, tad tikai šķietams), katrs no varoņiem ir stipri sarežģītāks, nekā sākotnēji liekas, filmas temps strauji soļo uz priekšu, un arī faktu, ka šī būtībā ir Dienvidkorejas filma ar rietumu sejām, aizmirst nevajadzētu – emocionāli Cžun-ho Bons piebērs ogles tā, ka maz neliksies!
Visbeidzot galvenais – sajūtas no filmas atgādina “The Matrix” vai “Dark City” seansu laikā piedzīvoto, un kad tieši pēdējo reizi jūs varējāt kaut ko tādu apgalvot? Filmai var dziedāt slavas dziesmas vēl ilgi, bet vienkārši ticiet man – šī būs viena no aizraujošākajām pēdējo gadu kino pieredzēm. Visās nozīmēs!
