Kad jāraksta par Oskaru filmām, tad esot jāraksta vairāk nekā parasti. It īpaši, ja filma kandidē uz gada labākās filmas statusu. Godīgi sakot, šī filma un “Brooklyn” ir vienīgās, kurām es nebiju redzējis pat treileri, tāpēc es aizgāju uz kino tīri aiz ticības Oskara kandidāta statusam. Iespējams, ka par filmu plašāk uzrakstītu kāds emocionālāks cilvēks vai kāds, kuram tā ir, nedod Dievs (this is not a pun), tuvāka tēma. Es tomēr atļaušos rakstīt no tā džeka viedokļa, kuram ballītēs, aizsākoties tēmai par reliģiju, netīšām, bet bieži vien sanāk aizskart kādu cilvēku, kuru, pēc uzvedības spriežot, nu nekādi nevar noturēt par reliģiozu.
Īsumā par filmas sižetu – “Bostonas Globe” (tā ir avīze) uzrodas jauns vadītājs, kurš sasauc visus redaktorus un vienai no nodaļām, “Spotlight”, uzdod izmeklēt un izveidot follow-up rakstam par arhibīskapu, kurš piesedz priesterus un viņu nerātnās izdarības ar maziem puikām. Izmeklēšanas laikā atklājas daudz šokējošu faktu un pat sistēma, kā baznīca piesedz šāda veida noziegumus.
Kāpēc filma nominēta labākās filmas statusam? Tāpēc, ka šāda veida filmas pēdējā laikā ir iecienītas, proti, tādas, kuras atver acis uz noteiktām tēmām, no kurām ikdienā mēs mēģinām izvairīties. Es ar šo vietu un šīm tēmām saskāros seriālā “Ray Donovan” – #bostona, #priesteri_izmanto_bērnus – tāpēc arī sanāca nedaudz smiekli, ka abiem kopīgs ir arī Ļevs Šreibers. Varbūt tā ir viņam aktuāla tēma. Katrā ziņā, abos daiļdarbos viņš ir pilnīgi atšķirīgs. Arī filmas darbība norisinās 2000. gadu sākumā. Tāpēc filmā ir apspēlēts 11. septembris. Es domāju, ka krietni vairāk būtu izbaudījis šo filmu, ja būtu mācījies žurnālistiku vai sabiedriskās attiecības, bet es mācījos IT un pamanīju, kādu monitoru izmanto Rafalo, kā arī to, cik netīra ir viņa klaviatūra. Šim faktam gan nevajadzētu kalpot par kaut kāda veida atrunu nedoties uz šo filmu, patiesībā tā ir ļoti laba, un man nemaz nebūs žēl, ja par 88. labāko filmu kļūs tieši “Spotlight” (filmas recenzija tika veidota pirms Oskaru ceremonijas).
Filmai ļoti labi izdevās parādīt žurnālistiku pavisam citādā gaisotnē. Es biju redzējis filmas, kurās jājūt līdzi tam, kā galvenais varonis mēģina uzrakstīt rakstu, kas atmaskotu kaut kādu milzu sazvērestību, bet tās visas vairāk lika just līdzi varonim. Kaut kādā neparastā veidā “Spotlight” liek aizmirst par varoņiem, par to, ka viņi ir reāli cilvēki, vai to, ka viņus attēlo labi pazīstami aktieri. Filma liek just līdzi stāstam, kam vienkārši ir jānonāk atklātībā, lai arī cik nepatīkami nebūtu klausīties upuru stāstus. Tur jau arī slēpjas daļa aktiermākslas maģijas – aktierim savu lomu pasniegt tik labi, ka aizmirsti, kādas citas ievērojamas lomas ir viņa CV. Šajā filmā nebija galveno aktieru – galvenajā lomā bija raksts par to, kā baznīca mūsdienās joprojām ir gana ietekmīga, lai spētu noslēpt teju visas liecības par to, ka pasaulē ļoti daudziem cilvēkiem garīdznieki ne tikai palīdz, bet arī nodara pāri un sabojā dzīves.
Filmas vērtējums ir 5 balles – reizēm jānoskatās arī šāda veida filmas, un manās acīs tā ir nopelnījusi savu vietu Oskaros.
