Amerikāņu rakstnieka Stīvena Kinga 2013. gada romāna ekranizācija “Doktors Miegs” (“Doctor Sleep”), romāna “Mirdzums” (“The Shining”) turpinājums, iznāks uz kino ekrāniem Latvijā 8. novembrī. Režisora Maika Flanagana izpildījumā tas ir Kinga dumpis pret “Mirdzuma” oriģinālo filmu, ko, protams, režisēja leģendārais Stenlijs Kubriks.
Filma Lielbritānijā iznāk Halovīnā, kas ir ļoti pieklājīgs laiks, lai izrādītu vienu no gada gaidītākajiem šausmu žanra veikumiem. Izmantojot savas kino studenta priekšrocības, esmu tikpat kā nejauši ieguvusi īpašu biļeti uz “Doktors Miega” īpašu, pirmsiznākšanas seansu. Pēc ikdienas lielpilsētas skrējiena ierodos “Warner Bros.” specializētajā industrijas kinoteātrī, kur uzzinu, ka to pavadīs Q&A (jautājumu & atbilžu sadaļa), kurā ar mums, skatītājiem, kas lielākoties ir Londonas kino skolu audzēkņi, sarunāsies filmas režisors Maiks Flanagans un filmas “Doktors Miegs” producents Trevors Meisijs. Ar Flanagana daiļradi esmu iepazinusies pirms tam, galvenokārt straumēšanas vietnē “Netflix” skatāmajā seriālā “The Haunting of Hill House”, bet kopā ar režisora iepriekšējo veikumu, vēl vienu Kinga ekranizāciju “Gerald’s Game”, režisora prasmes šausmu filmu lokā ir pierādītas. Ejot iekšā zālē, kāds no “Warner Bros.” darbiniekiem man vaicā: “Vai esi gatava gandrīz trīs stundu kinematogrāfiskam piedzīvojumam?” Gaismām zālē lēnām un kinematogrāfiski skaistā garā izdziestot, saprotu, ka noteikti esmu, bet nezinu, ko sagaidīt. Laikam vēlos just ko līdzīgu Kubrika 1980. gada “Mirdzumam”, bet ceru ieraudzīt arī kaut ko no Flanagana “The Haunting of Hill House” tumšajiem, pārdabiskajiem elementiem.
“Doktors Miegs” atgriežas pie Denija Torensa, mazā zēna, kuru pēdējoreiz redzējām šausmu ainās “Overlook” viesnīcā. Denijs ir pārdzīvojis briesmas un glābiņu no pagātnē pārdzīvotā meklē alkoholā. Tas arī aizskar vispārīgu jautājumu, kas bieži redzams Kinga romānos – vai tiešām bērniem, kas piedzīvo šausmas bērnībā, lemts izaugt par disfunkcionāliem pieaugušajiem? Šo vērojām arī iepriekšējā šī gada kases grāvējā “Tas – otrā nodaļa” (“It Chapter Two”). Filmas “Doktors Miegs” galvenā varone ir Ābra (Kailija Karena), jauna meitene, kurai piemīt mirdzums. Viņas ceļi krustojas ar Deniju, ar kura palīdzību viņa spētu stāties pretī Īstenajam mezglam, filmas centrālajiem ļaundariem, kas, lai sagalabātu nemirstību, pārtiek no mirdzuma, ko izsūc no bērniem un ko paši dēvē par “tvaiku”.
Biju gatava baidīties, piedzīvot šausminošus momentus, bet stāsta gaitā tiekam iepazīstināti ar tēliem, kas vairāk līdzinās supervaroņu filmu arhetipiem, nevis klasiskā šausmu trillera cienīgam turpinājumam. Šis atsauc atmiņā krievu folklorista Vladimira Propa stāsta naratīva analīzi, kas ir pamats vairākām supervaroņu filmām, un tam centrālas ir galvenā varoņa izvēles, kas attīsta sižetu. “Doktorā Miegā” tas virzās lēni – Denijs dodas piedzīvojumā, kura gaitā stājas pretī pagātnes rēgiem un ļaundariem, un filma pārvēršas par īstu “labais pret ļauno” cīņu. Viendimensionāls ļaundaris, Īstenā megzla līdere Roza Hūte (Rebeka Fērgusone) ir pazudusi kaut kur starp raganu un hipiju, nekļūstot par izteikti biedējošs tēls, īpaši, ņemot vērā, ka viņa daudz laika pavada vienkārši meditējot. Pat Fērgusones meistarīgā aktierspēle nespēj pārliecinoši radīt šausmu filmas cienīgu tēlu. Šķiet, ka, ja filma šķirtos no pāris asiņainām ainām un tās “16+” vecuma ierobežojuma, tā savu mērķauditoriju varētu pozicionēt veiksmīgā šausmu fantāzijas žanrā jauniešiem. Jaunāka publika varētu identificēties ar Ābru, galveno varoni, tīņu meiteni, bet paaudzes, kas izaugušas ar “The Shining” filmu, – ar viņas jauniegūto, vecāko draugu Deniju. Tomēr filma uz to nepretendē un abu galveno tēlu draudzība ir pārāk holivudiska. Dialogi, šķiet, šķiet brīžam balansē starp klišejiskiem un pat bērnišķīgiem. Ļoti iespējams, ka kā publika esam kļuvuši izvēlīgāki, ir grūtāk mūs pārsteigt, īpaši šausmu žanrā.
Tomēr “Doktors Miega” ļaundari nestāv ne tuvu klāt oriģinālajiem, ģimeniskajiem šaušalīgajiem notikumiem “Overlook” viesnīcā un, protams, Džeka Nikolsona sniegumam. Denija alkohola problēma šajā stāstā ir svarīgāks, cilvēcīgāks pagātnes rēgs nekā “Overlook” viesnīcas iemītnieki, kas izkāpj no 1980. gada. Brīžiemm filma arī šķiet parāk gara, it kā režisors būtu pazudējis sevi, mēģinot rekonstruēt oriģinālu, bet skatītāji jau ir sapratuši, kas notiek (esam taču supervaroņu filmā!). Līdz ar to scenārijs attīstās lēni, iepazīstinot mūs pat ar šķietami nevajadzīgiiem tēliem, kuru apakšsižetiem derētu palikt romānā, jo tie filmu sadrumstalo un izstiepj divarpus stundu garumā.
Interesantākā seansa daļa, protams, ir Q&A laiks. Nelielās kinoteātra zāles, kurā lielāko daļu vietu aizņem kino studenti, priekšā iznāk Flanagans un Trevors. Šeit svarīgi pieminēt, kas notika pirms Kinga “Doktors Miega” radīšanas un izdošanas. Stenlija Kubrika “Mirdzumam” ir īpaša vieta kino vēstures studijās, un tā jau toreiz tika dēvēta par tūlītēju klasiku, tomēr šī šausmu filmu fanu lokā iecienītā filma nepatika grāmatas autoram Stīvenam Kingam. Viņš filmas ekranizāciju nosauca par tukšu (nesen klausījos Īlaja Rota šausmu kino veltīto podkāstu, kura sērijā Kings salīdzina Kubrika “Mirdzuma” ekranizāciju ar skaistu, vecu auto, ar kuru nevar braukt) un to neatzina. Vairākus gadus vēlāk Kings centās izveidot savu TV versiju, kas gan nestāvēja ne tuvu klāt oriģinālam.
Flanagans atzīst, ka šo vēsturi ņēma vērā un, veidojot “Doktoru Miegu”, viņš vēlējās sasaistīt Kubrika kinematogrāfisko attēlu ar Kinga romāna turpinājumu un izveidot ko tādu, ko atzīst abas puses. “Bērnībā uzaugu ar Kinga romāniem,” režisors stāsta Q&A sesijā, “un iespēja ekranizēt kādu viņa romānu toreiz nebija iedomājama un šķita kā pilnīgs sapnis.” Producents Trevors Meisijs jokojot stāsta, cik grūti bijis veidot filmu, ko daudzi salīdzinātu ar oriģinālu un “norakstītu”, saprotot to fundamentālās atšķirības. “Patiesībā,” Flanagans piemetina, “tas, ka, filmu veidojot, sapratām un apzinājāmies, ka vismaz pusei tā nepatiks, padarīja darbu vieglāku, vismaz man. Kā žanra fani apzinājāmies savu pozīciju, esot Kinga un Kubrika ēnā, bet centāmies godināt abus, apzinoties, ka būs intrigas un kritikas – nekad nebūs iespējams apmierināt abas puses.” Paredzama ir režisora izvēle strādāt tieši ar uzticamo operatoru Maiklu Fimognari (“The Haunting of Hill House”), kurš rekonstruē Kubrika ainas daudz tumšākā veidā, piešķirot “Doktoram Miegam” savu, individuālo rokrakstu, salīdzinot ar 1980. gada “Mirdzumu”.
Iespējams tāpēc, ka zālē sēž kino studenti, Flanagans labprāt, bez īpaša aicinājuma dalās savā kino karjeras ceļā. Titros ievērojām, ka Flanagans ir ne tikai “Doktors Miega” režisors, bet arī montāžas režisors. Šajā amatā viņš pavadījis 10 gadus pirms iepazīšanās ar izpildproducentu Trevoru un darbojies Losandželosā, montējot realitātes TV šovus. Tas viņam devis iespēju domāt kadros, kas palīdzējis režijā, un šī montāžas “aizmugure” redzama arī “Doktors Miega” meistarīgajā skaņas dizainā, kas ierauj savā šausmu pasaulē. Uz jautājumu, kāpēc filmas veidotāji nevēlējās vēlreiz izmantot oriģinālo aktieru ansambli, viņi atzīst, ka tas bija sarežģīti, turklāt “Overlook” viesnīcai bija jāpaliek tur, kur tā bija pamesta pirms 40 gadiem. Aktieru ansamblis, ko redzējām Kubrika filmā, no “Mirdzuma” jau ir atvadījies. Piemēram, Džeks Nikolsons ir atvaļinājies, bet Denijs Loids, aktieris, kurš Kubrika filmā spēlē jauno Deniju, pēc “Mirdzuma” savu bērnībā aizsākto aktiera karjeru neturpināja un šobrīd strādā kā skolotājs. Viņš tomēr īslaicīgi pievienojās “Doktoram Miegam” nelielā “cameo” lomā – skatītāji var turēt acis vaļā.
Izejot no “Warner Bros.” kinoteātra, jūtos pacilāta – varbūt mani uzmundrinājis režisora un producenta Q&A pastāstītais, varbūt īpašā atmosfēra un Flanagana pārmērīgi motivējošā uzruna studentiem, bet tomēr gribu ticēt, ka šo sajūtu izraisījusi filmas baudīšana un esmu piepildījusi savu sākumā izvirzīto vēlmi uz mirkli atgriezties Kubrika klasikā. “Doktors Miegs” ir stāsts par labo pret ļauno, vienlaikus vienkāršāks un sarežģītāks, tomēr viennozīmīgi holivudiskāks, kas, lai gan paliek nesalīdzināms ar Kubrika 1980. gada klasiku, ir baudāms veikums šausmu žanrā. Tā vājais punkts ir lielais individuālo rokrakstu daudzums, tā pārlieku daudzais apakšsižetu un tēlu skaits, kas, mēģinot aizvest pie atrisinājuma un it kā mēģinot radīt ko oriģinālu, pazūd centienos apmierināt visas puses un iestrēgst kaut kur starp Kingu, Kubriku un Flanaganu.
“Doktors Miegs” jau skatāms Latvijas kinoteātros!