Teikt, ka jebkādā veidā gaidīju kārtējo Adama Sandlera filmu, būtu liels pārspīlējums, jo jau labu laiku īsti nesekoju šī aktiera karjerai (un man nav kauns to atzīt). Tomēr filma “Pixels” uzrunāja ar pavisam ko citu – mūsdienās aktuālo nostaļģiju pēc 80-to gadu ikonām, videospēļu tēmu (hobijs, kuram esmu atdevis pārāk daudzus gadus savas dzīves), kā arī to, ka filma ir veiksmīgas, virāli startējušas interneta īsfilmas-sensācijas pilnmetrāžas ekranizācija (un tas nekas, ka ar oriģinālu vairs nav nekāda sakara). Diemžēl visas šīs tēmas filmā ir apspēlētas tik ļoti švaki, ka par Sandleru pat kaut kā aizmirsti – laikam vienīgais patiesais filmas panākums.
Parazitēšana uz 80-to bagātībām nav jauna parādība, un saistās ar to, ka visi tā laika nūģi beidzot ir izauguši, ieņēmuši vadošos amatus kinoindustrijā un tagad ne tikai raksta scenārijus (jau tajos laikos zem segas ar lukturīti rakstīja, pa vidam starp spēļu automātu deldēšanu, “Star Wars” konstruktoriem un masturbēšanu), bet arī tos apstiprina ražošanai – no tā arī jocīgu, gīkisku un tikai noteiktai auditorijai saprotamu atsauču pārbagātība (komiksi, videospēles, “Star Trek”) populārajā meinstrīma kino. Filma “Pixels” kā reizi par to – bērnībā labākie videospēļu nu jau klasikas (“Galaga”, “Donkey Kong” u.c.) profi, galvenie varoņi nu jau briedumā tiek pieaicināti glābt Zemi no citplanētiešiem, jo, protams, neko jēdzīgāku viņi savā dzīvē tā arī nav iemācījušies. Tāda, lūk, “stāsta morāle” gados jaunajiem skatītājiem.
Diemžēl režisors Kriss Kolambuss ir gājis vieglāko ceļu, un par filmas pamatu ņēmis “Spoku mednieku” un “Neatkarības dienas” miksli, vienkāršojot stāstu, lietas un detaļas – neesmu drošs, ka to vēlas pat gados jaunākie skatītāji, kur nu vēl vecā paaudze. Un pavisam skumji ir tas, ka visa videospēļu tēma – kas bija galvenais, kas filmā saistīja, piemēram, mani – ir tik ļoti trivializēta, ka nekādas papildus zināšanas par tēmu ne tikai nav nepieciešamas, bet arī netiek novērtētas (atšķirībā no, piemēram, “Wreck-It Ralph”), kas šo filmu pārvērš par vēl vienu standartizētu, bez-dvēseles lielbudžeta Sandlera komēdiju, kura tikpat labi varēja būt par pavāru, frizieru (sic!) vai jebkādu citu tēmu. Vēl filmā ir dubulta “rešņu joku” koncentrācija – tajā redzams gan pats Kevins Džeimss (kā ASV prezidents), gan “Kevins Džeimss priekš trūcīgajiem”, jeb akrieris Džošs Geds (patiesībā diezgan talantīgs scenārists un varbūt arī aktieris, bet ne šājā filmā). Skumjš joks, tāpat kā gandrīz viss šajā filmā.
Galu galā, ierosinu par filmu vienkārši neiespringt – ja meklējat kaut ko savai gīka dvēselei vai interesantu īsfilmas ideju attīstību, tad šeit to neatradīsiet. Ja esat Sandlera filmu fans, tad droši dodieties uz kino, bet retāk – uz Kinoblogeri.lv, jo ne šis raksts, ne šis resurss (atšķirībā no filmas) jums pozitīvas emocijas nesagādās.
