Nevarētu teikt, ka Latvijas kinoteātru repertuārā jūtams izteikts neatkarīgo filmu deficīts. Laiku pa laikam parādās iespēja noskatīties kādu oriģinālu grāvēju, kas uzdod daudz jautājumu un atstāj stipru pēcgaršu. Tomēr dažkārt nomāc sajūta, ka kaut kā nav… Vajag kādu filmu, kas pārkāptu visas iespējamās robežas un ļoti konkrēti sadalītu blokbāsteru nīdējus divās pusēs. Kā reiz uz ekrāniem nonākusi pretrunīga filma, kas spēs šokēt daudzus – “Mans draugs – nenopietns līķis”.

Tās centrālais varonis ir nelaimju nomākts divdesmitgadnieks, kam brīvajā laikā patīk internetā stalkot nepazīstamas sievietes. Nonācis uz neapdzīvotas salas, viņš saprot, ka cerības vairs nav un jādara sev gals. Pēdējā brīdī plāni mainās, jo pēkšņi krastā tiek izskalots līķis. Sākotnēji tas ne runā, ne kustas, tikai nemitīgi no sevis laiž ārā dabas gāzes. To skatīties ir dīvaini, reizē pat smieklīgi un aprakstīt – vēl grūtāk. Viens gan ir skaidrs – jau pirmajās piecās minūtēs var saprast, vai filma patiks vai nepatiks.

Ja ir sajūta, ka esi atnācis uz pretīgu komēdiju par līķi un pirdieniem, tad silti ieteiktu nemocīt sevi un nepalikt līdz galam. Tomēr, ja fascinē tās savdabīgums, tad tevi noteikti gaida neaizmirstama kino pieredze. “Mans draugs – nenopietns līķis” ir oriģināla visos iespējamajos veidos, un to pat nevar ielikt nevienā kategorijā, kur nu vēl salīdzināt ar kādu citu filmu. Tas ir liels uzbrauciens neskaitāmiem mainstream Holivudas produktiem, kas gadiem ilgi tiek taisīti pēc vienas un tās pašas nodrāztās formulas.

Vairāki elementi, kas jebkurā citā filmā liktos klišejiski, šeit nostrādā lieliski, jo tie tiek pārnesti jaunā līmenī. Spilgts piemērs ir atejas humors, kuru pēdējo 20 gadu laikā Ādams Sendlers ir paspējis sabojāt teju vai jebkuram. Šajā filmā tas strādā lieliski un patiesi sasmīdina, jo tam ir pamats, kā arī liela nozīme stāstā. Pirdienu joki un dažādas jēlības tiek izmantoti, lai akcentētu filmas galveno domu – to, cik skaistas ir mazās lietas mums apkārt un ka patiesībā dzīve ir pilnīgi absurda.

Saspēle starp galvenajiem varoņiem – Henku (Pols Dano) un Meniju (Daniels Redklifs) – ir ļoti cilvēcīga un neaprakstāmi sirsnīga. Tajā pašā laikā tā ir pilnīgi neierasta ar to, cik izteikti atšķirīgi ir šie abi varoņi. Henks ir dzīvs pēc definīcijas, bet iekšēji miris. Turpretī Menijs ir līķis, kam ir daudz funkciju. Pati nozīmīgākā – viņa vēlme izzināt šo pasauli, kurā viņš atrodas. Šiem varoņiem izveidojas ļoti dīvaina saikne, kas abus kaut kādā ziņā atdzīvina. Laika gaitā izdzīvošanas stāsts pārvēršas par skaistu piedzīvojumu ar kārtīgu dzīves svinēšanu. Skatīties to ir vistīrākā bauda, kas pozitīvi uzlādē un vēl ilgi pēc seansa liek aizdomāties.

Daudzas eksistenciālas problēmas tiek paceltas pilnīgi citā gaismā, un tās liks pasmaidīt pat pašiem nīgrākajiem skatītājiem. Galvenais ir ļauties, būt atvērtam, jo “Mans draugs – nenopietns līķis” ir unikāls ceļojums, kas spēj emocionāli aizķert daudzos līmeņos. Tas ir brīnums, ka kaut kas tāds tika uztaisīts, un tie, kas šādai pieredzei ir gatavi, būs tikai un vienīgi ieguvēji. Filma uz ekrāniem no 2. septembra.

Filmas vērtējums: 5/5

Augusts Barkovskis, Kinoapskati.lv