Šīs recenzijas mērķis nav iztirzāt “Tenet” laika līniju, tās inversiju, ņemot vērā, ka to lieliski spējuši paskaidrot vairāki Kristofera Nolana cienītāji savās teorijās par filmā notiekošo. Centīšos aizstāvēt Nolana kino darbu, par pamatu ņemot pret “Tenet” un citiem britu režisora veikumiem pēdējā laikā vērsto kritiku.
Biežāk dzirdētais pārmetums Nolana uzņemtajām filmām, līdz ar to arī “Tenet”, ja viņa darbiem vispār iespējams ko pārmest, ir nespēja skatītāju uzrunāt un piesaistīt emocionālā līmenī. Tehniskais izpildījums un nelineārā britu režisora stāstu darbība ar pārsteidzošajiem sižeta pagriezieniem nenoliedzami rada apbrīnu, bet Nolana kino kopumā nereti tiek raksturots kā “vēss”. Filmas “wow” efekts attiecināms tieši uz gandrīz matemātisko precizitāti, ar kādu strādā režisors, nevis viņa spēju likt skatītājam nobirdināt kādu asariņu kino apmeklējuma laikā. Izņēmums varētu būt “Interstellar”, bet jāņem vērā, ka šis episkais zinātniskās fantastikas scenārijs tika rakstīts ar domu, ka filmu uzņems Stīvens Spīlbergs, – līdz ar to saprotams neveiklie mēģinājumi darbā iepīt ģimenes attiecību dinamiku un “ar karotīti iebarot” skatītājam visu zinātnisko, ko Nolans savos darbos parasti nedara, ļaujot mums pašiem savienot visas atsauces un tikt līdz filmas kodolam. Nolans pavisam noteiki neuzlūko kino apmeklētājus kā nespējīgus uztvert kompleksas sižeta līnijas, kas, manuprāt, uztverams kā komplimets mums pat tad, ja jūtam nepieciešamību viņa darbus noskatīties vairākas reizes.
Ņemot vērā iepriekš minēto, vēlos piepilst, ka neuzlūkoju šī režisora filmas kā emocionāli trūcīgas. Tas, kā filma tiek uztverta, ir atkarīgs no katra skatītāja. Uzskatu, ka “Tenet” esence nav grandiozs civilizācijas glābšanas plāns, entropijas inversija, elpu aizrojošas Igaunijas lielceļu pakaļdzīšanās ainas vai lidmašīnas uzspridzināšana tīri skata pēc (kas, starp citu, esot bijis lētāk, nekā maksāt vizuālo specefektu komandai par kvalitatīvu tās pašas ainas radīšanu). Stāts pamatā ir par sievieti, kura nevēlas zaudēt savu dēlu. Ņemot vērā “Tenet” fanu teoriju plūsmu, kas cenšas mūsos viest pārliecību, ka Maksimilians ir Nīls, un zinot, kāds liktenis sagaida Nīlu, – kā gan šo filmu iespējams raksturot kā neemocionālu? Makss ir Ketas pasaule, tāpēc, jā, “Tenet”ir pasaules glābšana – Ketas pasaules glābšana. Pēdējā filmas aina, kuru redzam, ir Keta ar Maksimilianu. Kontroversiāli pieņemu arī to, ka tieši viņa ir šī stāsta protagoniste, nevis Džona Deivida Vašingtona atveidotais Protagonists. Esam pieraduši, ka tēls, caur kura skatpunktu piedzīvojam lietu norisi, ir protagonists, tomēr Nolans savās filmās vairākkārt pierādījis, ka nevaram ticēt visam, ko redzam. Šis ir samērā eksistenciāls jautājums – mums visiem šķiet, ka esam savas dzīves, savas laika līnijas protagonisti, lai gan mūsu rīcība nereti liecina par pretējo. Tā arī “Tenet” skatītājam piedāvā iemājot Protagonistā, ar kura palīdzību uztvert apkārt notiekošo, darbības gaitā atklājot citu protagonistu. Skan pārāk piņķerīgi? Tas ir Nolans, vai tad jūs gaidījāt ko citu?
Daži skatītāji vairākkārt izteikuši neapmierinātību par sieviešu tēliem Nolana stāstos, viņa nespēju radīt tēlu, kas būtu dziļāks par Bonda meitenei līdzīgu, skaistu, bet bezpalīdzīgu radījumu, kalpojot tikai par katalizatoru galvenā tēla stāsta attīstībai. “Tenet” Ketas tēls atbrīvojas no šī pieņēmuma katartiskā veidā, izlecot no Satora jahtas un saprotot, ka brīvās un drosmīgās sievietes siluets, kuru viņa iepriekš redzējusi, ir viņa pati. Uzdrošināšos apgalvot arī to, ka Džona Deivida Vašingtona tēls šajā gadījumā kalpo par Ketas stāsta līnijas katalizatoru, lomas ir mainītas. Līdzīgi spēcīgu sieviešu tēli atrodami arī citās Nolana filmās, piemēram, “The Dark Knight Rises” Marionas Kotijāras atveidotā Miranda, kuras īstā personība ir Talija al Gūla – filmais “ļaunais” mastermind (skatītāji līdz filmas beigām droši vien gaidīja, ka šo tēlu spēlēs vīrietis), un Annas Hetavejas Kaķsieviete, kura kalpo par Tumšā bruņinieka morāles kompasu.
Pēc “Tenet” noskatīšanās noteikti ir vērts apspriest filmu ar citiem apmulsušajiem skatītājiem, atverot savu prātu dažādām filmas interpretācijām, un veltīt laiku neskaitāmo filmas teoriju izpētei kino kritiķu vidū, tādējādi atklājot līdz šim, iespējams, neuztvertus faktus. Piemēram, vai zinājāt par filmas saistību ar “Sator” kvadrātu? Tas uzskatāms par sava veida talismanu, vecākais no tiem atrasts Pompejos. Kvadrāts sastāv no pieciem vārdiem – “tenet”, “sator”, “rotas”, “opera” un “arepo”. Tā saistība ar filmu šķiet pārāk tieša, lai tiktu uzskatīta par nejaušību. “Tenet” ir filmas nosaukums, “sator” – Keneta Branas atveidotā tēla Andreja Satora uzvārds, “rotas” – Satora kompānija, kas sargā ostu, “arepo” – gleznotāja, kurš rada Goijas gleznu pakaļdarinājumus, uzvārds, “opera” – pirmās filmas ainas norises vieta.
Nolanam noteikti bijis pietiekami labs iemesls šī kvadrāta izmantošanai, bet pilnībā izskaidrot to vēl nav iespējams, jo paša kvadrāta skaidrojums arī nav viendabīgs. Kristieši kvadrāta burtus spējuši pārvietot, radot vārdu salikumu “pater noster” (“mūsu tēvs”). Kopumā kvardrāts simbolizē ideju par pasaules līdzsvaru un kārtību kosmosā. Šķiet, ka Satora kvadrāts ir filmas metafiziski mehāniskais kodols, tēli spēlē kā tā daļas, cenšoties novērst neiedomājamo. Citējot Nīlu: “It’s an expression of faith in the mechanics of the world. It’s not an excuse for doing nothing.” Tas, līdzīgi Nolana filmām, balnsē uz fiziskā un metafizskā robežas.
Skatītājiem, līdzīgi filmas varoņiem, kuri cenšas atrast Algoritma daļas, jāspēj rast saistību starp notikumiem un tēliem, kurus Kristofers Nolans iedzīvinājis savā reliģijā – kino, atklājot mums jaunu pasauli. Tomēr mans ieteikums tiem, kuri vēl tikai plāno apmeklēt “Tenet” kinoteātrī vai arī vēlas to ieraudzīt no cita skatpunkta, ir: “Don’t try to understand it. Feel it.”
“Tenet” joprojām skatāma kinoteātros!
