Jau kādu laiku kinoteātros ir iespēja noskatīties pašu jaunāko “meistardarbu” lielajā Terminatora franšīzē – “Terminator Genisys”. Filmu, kas pēc desmitgadnieku domām ir tik inovatīva, ka viņi pēc divdesmit gadiem savām jaunajām atvasēm noteikti stāstīs, cik neaizmirstami bija to skatīties. Vēl ilgu laiku domās par Džeisona Klārka “apbrīnojamo” Džona Konora atveidojumu, “lielisko” Džeju Kortniju Kaila Rīsa lomā un pavisam noteikti atcerēsies, cik seksīga tā Emīlija Klārka izskatījās Sāras Konores ādā.
Ja tie paši desmitgadnieki vēlāk noskatīsies “T2: Judgment Day” vai, pasarg dies’, oriģinālo “The Terminator”, viņus, iespējams, sagaidīs rūgta vilšanās. Varu vien iztēloties, kā šie bērni pat nenoskatīsies šīs filmas līdz galam, pēc tam aizbildinoties, ka visu to pašu jau redzēja “Terminator Genisys”. Un īpaši vainot viņus nevarēs, jo zināma taisnība tur ir. Jaunākā Terminatora filma neizceļas ne ar ko citu kā ar lielisku momentu atgremošanu no oriģināla.
Es pat nesauktu šo par “gada lielāko vilšanos” vai ar trekniem burtiem rakstītu “visu laiku katastrofālākā filma”. Nebūt ne. Ir diezgan interesanti noskatīties 1984. gada “The Terminator” un pēc tam “Terminator Genisys”, lai vēlāk izsecinātu, kas ar kino industriju ir nogājis greizi trīsdesmit viena gada laikā. “Terminator Genisys” precīzi atspoguļo visu, kas mani šķebina, skatoties mūsdienu popkornkino. Piemēram tas, ka lielai daļa no šīm popkorna filmām vajadzētu būt ar sulīgu Rated R reitingu, bet lielās kino industrijas galvas to negrasās pieļaut, jo tad mazie bērni nevarētu sekot līdzi vecā onkuļa Terminatora piedzīvojumiem. Rezultātā mēs tiekam pie filmām, kas pēc idejas ir vardarbīgas, bet tajās nedrīkst rādīt neko asiņainu, vairāk kā reizi lietot vārdu “fuck” un nekādā gadījumā nevar rādīt kailus cilvēkus. Maksimāli tikumīgi. Beigās no tā cieš neviens cits kā parasts skatītājs, kurš vienkārši gribēja aiziet noskatīties labu filmu.
Skatoties “Terminator Genisys”, man visvairāk pietrūka sajūta, ka šo filmu kāds būtu taisījis no sirds un ar lielu aizrautību. Vienīgais, kurš acīmredzami cenšas, dara visu ar neizmērojamu mīlestību, ir nabaga Arnolds. Redzēt aktieri tik laimīgu, kas atkal iejuties lomā, kuru viņš bija dzimis spēlēt, ir vienīgā lieta, kas spēja sasildīt manu sirdi, skatoties šo visādi citādi lielo haltūru. Kaut vai drausmīgā filmas reklāmas kampaņa, kas skatītājiem atklāja vairākus negaidītus sižeta pavērsienus, pierāda, ka “Terminator Genisys” nav nekas vairāk par prastu grāvēju, kas tēmēts tikai un vienīgi uz kases ieņēmumiem. Tā lielā spriedze, kas pirmajās Terminatora filmās bija no sākuma līdz beigām, nu ir zudusi.
Vienīgais, ko varu secināt beigās – ja es ietu uz kinoteātri atslēgties un neanalizētu to, ko redzu, šī filma man droši vien būtu atstājusi ar daudz pozitīvākām emocijām. Tikai… es nekad neeju uz kinoteātri “atslēgt smadzenes” un nicinu producentus, kuri savas filmas tēmē uz tādu auditoriju. Ir tiešām daudz laba kino un nekas neliedz to skatīties. Tādēļ gadījumā, ja vēl plānojat iet uz “Terminator Genisys”, ieteiktu rūpīgi padomāt, vai ir tā vērts.
Filmas vērtējums – 1/5
Augusts Barkovskis, Kinoapskati.lv
