Filma “The Expendables” savā būtībā bija nopietns mēģinājums pagriezt atpakaļ laiku un uztaisīt modernu filmu pēc tiem pašiem divdesmit gadus vecajiem šabloniem – pat ja ar visiem tā laika grāvējfilmu varoņiem vienā filmā, publikas pievilināšanai. Divreiz vienā upē neiekāpsi, tapēc filma “The Expendables 2″ krasi mainīja vektoru uz gandrīz-parodiju, un nu jau galvenie varoņi vairāk smaidīja un smējās, kā šāva vai grieza rīkles, bet īpaši aicinātais viesis Čaks Noriss citēja pats savus interneta jokus. Divreiz vienā upē… tapēc filma “The Expendables 3″ atkal maina virzienu, lai uzmanīgi un pat samērā veiksmīgi balansētu starp šīm divām galējībām – jautājums ir, vai esat tam gatavi?
Redzot filmu divreiz un uzklausot kino skatītāju vaimanas par to, ka “otrā daļa – vislabākā”, tomēr palikšu pie sava – joki par Čaku Norisu ir smieklīgi tikai pirmoreiz, un turpmākā virzīšanās parodijas teritorijā novestu mūs pie filmas “Karstgalvji” (“Hot Shots!”, divās daļās). Vai tiešām mums ir vajadzīga arī trešā, 2014. gadā, bez Čārlija Šīna (Silvestr, ideja!), bet ar visiem grāvējfilmu pensionāriem? Nedomāju vis. Un stāvus salutēju “Neiznīcināmo” krusttēvu Stalounu par mēģinājumu virzīties uz priekšu un mēģināt kaut ko jaunu – cik nu tas ir viņa spēkos, vecumā un filmas šaurā uzstādījuma ietvaros iespējams.
Pieaicinātais Austrālijas režisors Patriks Hjūzs (vēlreiz ļoti iesaku “Red Hill”), šķiet, ir vienīgais, kurš varēja veiksmīgi tikt galā ar aizvien pieaugošo krunkaiņu baru, kuri, pēc režisora vārdiem, uzņemšanas laukumā tāpat uzvedās kā mazi bērni. Un ne tikai viņi, jo vēlmē apelēt gados jaunākiem skatītājiem slēpjas divi lielākie filmas trūkumi – ja PG-13reitingu es vēl varu saprast (labāk tad vispār bez asinīm, kā ar CGI asinīm) un varbūt pat piedot, tad otras, gados jaunāko “Neiznīcināmo” komandas iesaistīšana notikumos ir nopietna idejiska kļūda, un ne jau tapēc, ka tā būtu slikta, bet vienkārši tapēc, ka, piedodiet, nobody gives a shit. Bet arī tā ir viena no vecuma (marazma) pazīmēm – domāt, ka zini visu labāk par visiem uz pasaules, un kas mēs vispār tādi esam, lai skaidrotu Stallounam & Co. pretējo?
Bet tas viss ir nieki, pret filmu man ir tikai viena, taču pamatota pretenzija – tā vietās ir neizskaidrojami lēta attiecībā uz datorgrafiku, montāžu, mūziku (kuru paņēma no iepriekšējām daļām) un citām tehniskām lietām, un tas, ka mēs vispār runājam par šo gandrīz 100 milj. USD vērtas filmas kontekstā, ir absolūts nonsenss! Ir taupība, bet ir vienkārši skopums, tapēc pārņem nedaudz ļauns prieks gan par filmas noplūdi internetā, gan par “kases panākumiem” – filmas producentiem der atcerēties veco patiesību, ka publikai patīk stulbi grāvēji, bet publika nekad nepiedod, ja to uztver par aunu baru.
Kas gan galīgi neietekmē to, ko filmā mūs tāpat gaida augšāmcēlies Snaipss, dzirkstošs Banderass, īdzīgs Fords, tāds-pats-kā-agrāk Gibsons – no jaunpienācējiem, un arī visas jau iepriekšējās filmās (un citās filmās) iepazītās un iemīļotās, vēl nedaudz novecojušās sejas ar Silvestru (un Stethemu!) priekšgalā . Ko čīkstēt – filma saucas “Neiznīcināmie 3″ un man ir tāda sajūta, ka jau sen priekš sevis esat izlēmuši, vai gribat to redzēt tūlīt vai neredzēt nekad!
