Kā vienmēr, ievadam – mazsvarīgs, bet interesants fakts iz manas pagātnes, kurā Tarzāns bija viens no iemīļotākajiem literārajiem varoņiem un visas atrodamās grāmatas par viņu tika lasītas, pārlasītas un vēlreiz pārlasītas ar īpašu baudu. Otrs mazsvarīgs, bet arī nedaudz bēdīgs fakts ir tāds, ka dažādu notikumu rezultātā es gandrīz pavisam nejūtu smaržas un smakas (izņemot pavisam asas – lakas, krāsas, nikotīns), tāpēc viena no galvenajām bērnības traumām bija nespēja līdzināties literārajam elkam un divas nedēļas sekot lauvai augšup pa upi, pēc smakas nosakot apkārtējo situāciju. Un vēl man saka, ka forša esot tikko ceptu kanēļmaizīšu smarža, bet par Tarzānu, protams, ir daudz skumjāk.
Tarzāns ir viens no tiem arhaiskajiem personāžiem, par kuru, šķiet, ir uzņemts simtiem filmu (patiesībā nedaudz mazāk) un viss jau sen ir zināms. Atļaušos arī apgalvot, ka reti kurš kino skatītājs ar trīsām gaida jaunāko versiju par šo varoni – tāpat kā, ja esam godīgi, ir bijis gana Pīteru Penu, Robinu Hudu, Šerloku Holmsu un grāfu Drakulu, pat ja Holivuda mums spītīgi mēģina pierādīt pretējo (sirds salēcās vien no Vačovsku radinieku Robina Huda sci-fi versijas ar Vilu Smitu). Bet te pavisam klasiska, lai neteiktu – garlaicīga adaptācija. Ko gaidīt, kā būt?
Protams, ka tik vienkārši, kā ņemt un pārcelt kādu no Edgara Raisa Berouza darbiem uz lielo ekrānu, mūsdienu dižpārdokļu ērā vairs nevar – skatītājus gaida filma pēc jau neskaitāmas reizes atstrādātiem, pārbaudītiem šabloniem. Diemžēl tieši šajā aspektā “Tarzāns” paklūp un krīt no koka pret zemi, jo centieni apvienot klasiskā literārā darba struktūru ar mūsdienu popkornkino estētiku ir radījuši dīvainu pusfabrikātu – te nav ne miņas no Gaja Ričija “Šerloka Holmsa” stilīguma (vizuāli filma ir dārga, bet garlaicīga… līdz brīdim, kad atceramies, ka to režisējis Deivids Jeitss, un viss nostājas savās vietās), bet saturiski tā ir nogurdinoši pārsātināta ar varoņiem, darbības vietām un notikumiem.
Pats Tarzāns fiziski izcilā Aleksandra Skarsgārda atveidojumā jau izsenis ir bijis izteikti divdimensionāls personāžs, bet te viņš pavisam pazūd uz Lielbritānijas, Beļģijas, Kongo un pat ASV intrigu fona! Spiegi, sazvērestības, asiņainie dimanti, verdzība un džungļu zvēri saplūst vienotā, bet grūti sagremojamā kokteilī – lai kaut nedaudz raksturotu filmas stāsta #wtf līmeni, vien pateikšu, ka Semjuels L. Džeksons te tēlo reāli eksistējošu (gan ne Tarzāna romānos) cilvēku, kurš reizē ir arī filmas komiskais personāžs, bet filmas grandiozajā finālā skatītājiem labi saprotamajā videospēles “Starcraft” stilā pret kopīgu ienaidnieku apvienojas visas filmā pārstāvētās “rases” (Tarzāns, labie iezemieši, sliktie iezemieši un četrkājainie prēriju iemītnieki).
Turpinot ar aktieriem – Margo Robija ir gandrīz perfekta Džeina (lasīt: Margo Robija ir gandrīz perfekta jebkas), bet Kristofs Valcs šeit sasniedz savu tipiskā Holivudas ļaundara karjeras apogeju – tik brīnišķīgs, bet reizē absolūti garlaicīgs, viņš nebija ne “Green Hornet”, ne “Spectre”. Piedodiet, bet nevaru nepieminēt, ka beigās viņu (Spoileris! Iezīmēt, lai izlasītu) ar svinīgiem čāpstieniem apēd krokodili – kur nu vēl… Jā, visās nozīmēs.
Vai tas viss ir tik slikti? Jā un nē, jo, pat nepiedāvājot neko jaunu vai atšķirīgu, filma tomēr pamanās daudzmaz kvalitatīvi un neaizvainojoši izklaidēt, un te nu ir trāpījums desmitniekā attiecībā pret literāro pirmavotu, kur visas Tarzāna dēku peripetijas izkūp no galvas līdz ar grāmatas pēdējo lappusi (bet lasīt ir interesanti). Ja tas ir tas, ko meklējat kino, – “Leģenda par Tarzānu” ir domāta jums!
Filma jau kinoteātros!
