Kinoteātros “Pastaiga” (“The Walk”) no kino leģendas Roberta Zemekisa – daļēji “Oskarotās” dokumentālās filmas “Man on Wire” ekranizācija, daļēji patiesa stāsta pastkartes veida ilustrācija, daļēji kārtējais datortehnoloģiju triumfs. Vai Zemekis ir pilnvērtīgi atgriezies “lielajā” kino, vai arī daļa dvēseles uz visiem laikiem palikusi starp nullītēm un vieniniekiem? To uzzināsim šajā recenzijā:
Režisora Roberta Zemekisa vārds ir pazīstams jebkuram kino entuziastam vai vienkārši skatītājam – “Atpakaļ nākotnē”, “Forests Gamps”, “Pamestais”… filmas, kuras nezin vien retais (sākumā uzrakstīju daudz rupjāk), un kuras vienmēr nošķīrusi tehniskā izcilība un inovācijas apvienojumā ar sirsnīgu, visiem saprotamu stāstu. Pēdējo desmitgadi Zemekis pavadīja 0 un 1 gūstā, mēģinot iedvest dvēseli motion-capture dižpārdokļos “Polārais ekspresis”, “Beovulfs” un “Ziemassvētku stāsts”, līdz sagura, pārdeva savu studiju ImageWorks tēvocim Disnejam (kurš to nekavējoties slēdza), un atgriezās pie “dzīvā” kino un patiesiem stāstiem. Pirmais no tiem, “Lidojums”, izšāva diezgan labi (Denzels, “Oskari” un pārējais), un “Pastaigai” bija jāturpina uzņemtais virziens.
Grūti pateikt, kas tieši filmā nenostrādā, jo visas sastāvdaļas ir piemeklētas rūpīgi, lai neteiktu izcili – bet līdz galam nepārliecina. Filmas treilerī (ko tur – jau plakātā vai pat nosaukumā) anonsēto notikumu nāksies gaidīt mokošu stundu – kamēr iepazīsim filmas galveno varoni, viņa bērnību, sapņus un ceļu uz panākumiem. Nav šaubu, ka Džozefs Gordons-Levits, būdams ļoti talantīgs aktieris, nav ne francūzis, ne arī pat attāli līdzīgs savam prototipam – un šajā filmā tas ļoti traucē, par otrā plāna personāžiem nemaz nerunājot. Uzbūvēta pēc rūpīgi nomērītiem (un jau simtreiz redzētiem) šādu filmu šabloniem, tā ir jauka, mīļa un cenšas izpatikt visiem, bet šis ir tas gadījums, kad tik ļoti gribas kādu svaigumu (found-footage, dokumentālo stilu, modernizējumu – jebko, lūdzu), kas atšķirtu to no neskaitāmām līdzīgām “patiesu stāstu ilustrācijām”. Visbeidzot, mēs, diemžēl, tā arī negūstam atbildi uz to, kas par cilvēku bija un kas motivēja Filipu Petitu (to meklējiet dokumentālajā filmā), taču iegūstam skaistu pastkarti no aizgājušas ēras un biedējoši izcilus digitāli no jauna uzbūvētus Dvīņu torņus – atceroties “Polāro ekspresi” un “Beovulfu”, šāds uzsvaru sadalījums liekas pagalam loģisks. Diemžēl.
Kauns, bet atsevišķu paragrāfu jāvelta filmas 3D formātam – vēl vienam Zemekisa trumpim, kura dēļ vien esot bijis vērts to visu darīt. Būšu korekts un teikšu tā – pat ja “3D labuma” pakāpe mūsdienās ir stipri subjektīvs jēdziens, kurš atkarīgs no konkrētā skatītāja acīm, iepriekšējās 3D pieredzes un 3D briļļu tehnoloģijas, Zemekisa atteikšanās no “tieši sejā” (in-your-face) 3D efektiem, kuri labā nozīmē pārvērstu filmu par atrakciju, noveda pie tā, ka uz ekrāna redzam nu jau pierasto “dziļumu”, un tas arī viss, bet visi stāsti par panikā krītošajiem ar augstuma fobiju sirgstošajiem skatītājiem jānoraksta uz filmas PR mašīnu. Respektīvi – nekādu papildus iemeslu rekomendēt šai filmai 3D man nav (bet gribējās, lai ir, godīgi).
Galarezultātā iegūstam to, ko minēju vēl pirmajā teikumā – ļoti glītu, tehniski izcilu, mīļu un galīgi ne garlaicīgu kino-pastkarti, kas ir feini, bet nav īsti tas, ko gaidam no Zemekisa. ASV skatītāji, redzot filmas izcilākos personāžus, digitāli perfekti atdarinātos Dvīņu torņus, noteikti nobirdinās kādu asaru, un es nevaru nepiekrist – kā kino-monuments Dvīņu torņiem “Pastaiga” ir izcila. Kā filma par vienu no 20. gadsimta neprātīgākajiem un pārdrošākajiem trikiem un tā autoru – tikai nedaudz vairāk, kā apmierinoša.
“Pastaiga” Latvijas kinoteātros no 9. oktobra.
