Ar Vudiju Alenu man ir kā ar Paulu Koelju – šo to esmu redzējusi/lasījusi, bet visu daiļradi nepārzinu tik smalki, lai varētu teikt, ka tas, lūk, ir tipisks Alens vai Koelju. Līdz ar to Vudijs man vēl nav apnicis un esmu ar mieru to skatīties bez sevišķiem aizspriedumiem, lai gan viņa filmas man ir iekritušas gan “jee”, gan “vee” kategorijā.
Ar “Nesaprātīgo cilvēku” bija tā, ka pēc noskatīšanās nevarēju izlemt, kādā žanrā to ierindot (ja pa savam, tad vairāk uz “jee” pusi). Savukārt kino standartizētāji saka: drāma, komēdija, mistērija. Par ko tad ir stāsts? Dzīves nogurdinātais Eibs Lukass, viņš arī filozofijas profesors, ierodas strādāt kādā nelielā universitātē. Viņam pa priekšu steidzas visādas tenkas un ne tā labākā slava. Bet – kur slava, tur, protams, arī pielūdzējas. Un nav pat svarīgi, vai intereses objekts ir pievilcīgs vai kaut jel cik šarmants. Par neglītu Eibu (Vakins Fīnikss) nesauksi, bet šarmētājs no viņa arī nekāds nav, ja vien par plusu neuzskata to, ka viņam vienmēr ir līdzi blašķīte ar grādīgo, no kuras stiprināties un cienāt dāmas, jo sirdī jau vispār džentlmenis. Viņam principā ir vienalga, ko par viņu runā, kas viņam skrien pakaļ un ko viņas grib, jo viņš negrib galīgi neko, ja nu vienīgi iedzert un lai viņam liek svētu mieru. Nekas viņu neinteresē, nekas viņu neaizrauj un nepārsteidz, un arī romantiskas blēņas šobrīd viņu nesaista.
Tas gan netraucē divām gluži atšķirīgām sievietēm censties ar viņu kaut ko sabīdīt. Rita (Pārkere Pozija) arī ir universitātes pasniedzēja, kurai uz Eibu bija izkalts plāns, pirms vēl pats Eibs bija parādījies kadrā, un, kā jau sieviete noteiktā vecumā, viņa ir beigusi ceremonēties un iziet uz mērķi ar ļoti konkrētām darbībām. Bet savā būtībā vēl arvien ir tipiski sievišķīgi naiva cerībā, ka kaut kur ir tas princis, kurš viņu aizvedīs uz Eiropu, vēlams – Spāniju, kur viņi dzīvos un strādās laimīgi laimīgi laimīgi. Viņas vīrs gan par šo plānu nav pilnībā informēts. Lai nu kā – viņa nezaudē cerību un turpina meklēt savu princi. Pozija tiešām šai lomai piedod foršu un vieglu dzirksti, lai gan varētu jau arī uz Ritu tā kritiski skatīties kā uz nabaga izmisušu, lai arī skaistu sievieti, kuras labākie gadi strauji rit uz galu.
Un tad ir Džila (Emma Stouna), kas ir jauna, svaiga, pievilcīga un, protams, gudra un centīga studente, kura ļoti apbrīno savu profesoru. (Ideāls materiāls pusmūža krīzes skartajiem – ēd no rokas un nepārtraukti apjūsmo!) Faktiski viss, ko mēs uzzinām par Eibu, ir Džilas stāstītais. Un Džila vienkārši nevar beigt par viņu vārīties, ko viņas vecāki vēl var izturēt, bet viņas draugs gan ne īpaši. Emma Stouna ir burvīga aktrise, bet šajā reizē man šķita, ka visu to (sākot ar tērpiem un beidzot ar acu plikšķināšanu) esmu jau redzējusi viņas agrākajās lomās, un šī ir tāda atstrādāšana. Džila plānam savaņģot profesoru pieiet no citas puses, gremdējoties ar viņu garās un filozofiskās pārrunās, žēlojot viņu nabadziņu un aizņemot teju visu viņa brīvo laiku. Tā nu kādā tikšanās reizē viņi neviļus noklausās sarunu, kas arī ir notikumu pavērsiena punkts. (Nevis tas, ka profesors samīlas.)
Protams, ir ironiski, ka tieši filozofijas profesors nonāk pie tāda eksistenciāla jautājuma – vai nogalināt cilvēku ir atbalstāma rīcība tikai tāpēc, ka tas ir slikts cilvēks? Ņemšanās ap šo tēmu Eibā atdzīvina padzisušo entuziasmu, viņā pamostas stratēģis un pētnieks, viņam sāk interesēt viņa pielūdzējas un, skat – dzīvei nez aiz kā atkal parādījušās krāsas! Tiesa gan, līdz aizraujošajai daļai bija jāgaida vismaz puse filmas. Tāds pagarš ievads sanācis.
Jāatzīst, ka visu filmu skatījos ar vieglu smīnu, īpaši sajūsminājos par sižetiski drūmajām vietām, kur piedienētu atbilstoši dramatisks muzikālais fons, bet šeit tas ir uztaisīts absolūti liderīgs. Vislabāk man šajā filmā patika neveiklums, ar kādu notiek atsevišķas darbības. Filmas un grāmatas ir tā nerealitāte, kurā viss notiek nevainojami, skaisti un eleganti. Satiekot Īsto, atskan debešķīga mūzika vai arī lec dzirksteles, jums sarokojoties (lai katram idiotam būtu skaidrs, kas notiek). Visi valkā brīnišķīgas, perfekta piegriezuma drēbes un pārvietojas ar dievišķu grāciju. Sarunas ir nevainojamas, piezīmes – asprātīgas, un ļaunākais, kas var notikt – restorānā no rokām izkrīt dakšiņa. Pat bandīti visu dara pārliecinoši, eleganti un bez mazākās neveiklības. Bet šajā filmā tieši neveiklība svarīgākajos momentos ir tik nestilīga, ka kļūst stilīga. Un par finālu vien var žetonu iedot.
6/10
Austra Pudāne, KinoBlogeri.lv