Interesantas sakritības rezultātā šobrīd pie mums uz lielajiem ekrāniem ir iespējams apgūt daudziem, visticamāk, jaunus kino apvāršņus – Dienvidamerikas valstu kino -, turklāt darīt to iespējams kopā ar ļoti interesantām sievietēm. Režisors Sebastjans Lelio kopā ar “Fantastisko sievieti” (un svaigi iegūto “Oskaru” kā labākajai ārzemju filmai) skatītājus aizved uz Čīli, bet paviesoties turpat kaimiņzemē Argentīnā ļauj Lukass Valenta Riners ar satīrisko “Tikumīgu sievieti”, par kuru parunāsim arī nedaudz vairāk.
“Tikumīgas sievietes” centrā, protams, ir sieviete – šķietami neizteiksmīgā un ļoti, ļoti parastā Belēna, kura tiek pieņemta darbā kā mājkalpotāja namā, kas atrodas ekskluzīvā Buenosairesas rajonā. Vietējo iedzīvotāju vēlmi pilnībā izbaudīt savu luksusnoslēgtību pamatīgi gan pabojā fakts, ka tieši kaimiņos viņiem ir iemitinājusies nūdistu un brīvdomātāju nometne, no kuras smalkos ļaudis šķir elektrizēta sēta. Belēnu, protams, kaimiņi un viņu nepiespiestais dzīvesveids ieinteresē, un viņa sāk regulāri viesoties kailajā komūnā un piedalīties viņu aktivitātēs.
Rinera filma nav no steidzīgajām – tā vispirms diezgan palēnām un pamatīgi ļauj skatītājiem iejusties Belēnas “oficiālajā” dzīvē smalkajā mājā, kur smagākais grēks, ko, šķiet, vari nodarīt, ir salikt kopā tasīti un apakštasīti no dažādiem servīžu komplektiem. Apkārtējā vide ir pilnīgi bezkrāsaina un nomācoša, brīžiem vairāk atgādinot burtisku ieslodzījuma vietu. Ne velti pašā sākumā, kad redzam Belēnu dodamies uz jauno darba vietu, kādu brīdi pat nav skaidrs, kur tieši viņa ir atbraukusi, – rūpīgā apsardzes pārbaude un ar dzeloņstieplēm rotātie žogi tikpat labi iederētos cietumā.
Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka Belēnu ātri vien aizgrābj kaimiņos mītošie nūdisti, kuru apdzīvotā pasaule ir pilnīgs pretstats sterilajai bagātnieku videi – zaļa zāle, augsti koki, plaukstoši krūmi un dzīvības kņada. Jauniegūtie draugi un paziņas pārtrumpo arī ekskluzīvā rajona apsarga brīžiem neveiklos, bet it kā sirsnīgos uzmanības apliecinājumus Belēnai, kura randiņus un citas tikšanās reizes, šķiet, pārcieš ar kaut kādu pārprastu pienākuma apziņu. Belēna, kura vienmēr un visur staigā sakumpusi un nepārliecināta par sevi, lēnām, soli pa solītim uzdrošinās kļūt par vienu no nūdistu kompānijas, saprotot, ka tieši šajā sabiedrībā un domāšanas veidā jūtas visharmoniskāk, vienlaikus gan saglabājot arī savu mājkalpotājas darbu (jo pat nūdistiem ir jāēd).
Bezgalīgi, protams, Belēnas centieni balansēt abas dzīves puses nebūs veiksmīgi – konflikts neizbēgami briest, jo abas tik atšķirīgās pasaules mierīgi līdzāspastāvēt nevarēs. Diemžēl tieši pats situācijas atrisinājums ir tas, kas filmai izrādās lielākais klupšanas akmens, noslēgumam atstājot sasteigtu, ne līdz galam pārliecinošu un nenopelnītu piegaršu. Taču ceļš līdz beigām ir bijis gana neparasts un sevī ievelkošs, lai būtu pavisam viegli piedot filmas nedaudz nepārdomātos pēdējos soļus. Satīras augstākā pilotāža ir likt skatītājiem smieties (un, protams, arī aizdomāties – kur tad nu bez tā), pašai filmai saglabājot pilnīgi nopietnu “sejas izteiksmi”, vienlaicīgi ar pirkstu norādot uz mūsu pašu dzīvju absurdumu – un ar to Riners tiek galā vairāk nekā veiksmīgi.
Noslēgumā vēl tikai nelielas pārdomas par filmas nosaukumu – latviešu un angļu valodā tas ir “Tikumīga sieviete” (“A Decent Woman”), tikumīgumu izvēloties piešķirt galvenajai varonei. Taču oriģinālais filmas nosaukums ir “Los Decentes” jeb “Tikumīgie” (daudzskaitlīgie). Un nedaudz pat ir žēl, ka izvēle beigu beigās ir kritusi par labu “sievišķīgajam” nosaukumam, jo tā rezultātā ir zudis mazais papildjoks un miedziens ar aci – kuri tad galu galā vispār ir tie īstie tikuma lolotāji?
“Tikumīga sieviete” no 8. marta skatāma kinoteātrī “Kino Bize”! Vairāk informācijas un biļetes pieejamas šeit.