Kāds varētu teikt, ka jūnijs ir īstās kino vasaras sākums, bet tas ir ļoti apšaubāms fakts. Jūnijs ir kinoblogeru mēnesis, jo tajā iznāk filmas, kuru veidotāji ir parūpējušies, lai par tām būtu maksimāli viegli uzrakstīt negatīvas recenzijas. Šo mēnesi spilgti aizsāka “Krāpšanas ilūzija 2” (par manu recenziju hate mail sūtīt uz adresi no-reply@kinokults.lv) un turpina ļoti spēcīgi konkurenti – bruņurupuči nindzjas.
Izklaides kino, protams, ir māksla, un cilvēki no tā sagaida jautrību bez apstājas, bet reizē arī kvalitāti. Ja kvalitāte kaut kur tapšanas procesā pazūd (vai arī tās nav jau no paša sākuma), patērētāji var piedot, ja vismaz to stulbumu ir patīkami skatīties. Tieši tā vajadzētu būt ar filmu, kuras centrālie varoņi ir neglīti bruņurupuči, kas ēd picu un trenējas pie žurkas atejā. Aiz pašām labākajām epizodēm filmā noteikti ir šāds stāsts – kāds desmitgadnieks nozaga un pamēģināja lielā brālēna kāsi un sāka zīmēt. Tēvs no sākuma kārtīgi nolamāja bērnu, bet pēc tam saprata, ka varētu viņa darbus izmantot savā nākamajā filmas. Pēc gada jau skatītāji varēja vērot, kā uz lielā ekrāna divi lopi – Bībops un Rokstedijs – lidmašīnā iedarbina ložmetēju un pēc avarēšanas brauc ar tanku pa ūdenskritumu.
Neko nenosodu, šis ir tieši tas stulbuma līmenis, kāds sagaidāms no šāda produkta. Vilties īpaši nevar. Bet tad seko tas, ka visa filma patiesībā ir liela “paskaidrojošā aina”. Projekta sapņu komanda pat nav centusies izdomāt gudrus stāstniecības veidus. Tas nozīmē, ka filma ir paredzama nevis nodrāzto klišeju dēļ, bet gan tāpēc, ka dialogos ļoti tieši tiek izstāstīts, kas notika, notiek un vēl notiks. Ņemot vērā, cik lēta šī metode ir, tas arī nedod iespēju nevienam tēlam attīstīties vai pārsteigt cilvēkus ar kaut vienu “negaidītu pavērsienu”.
Par piemēru ņemšu galveno ļaundari Šrederu, kurš pēc neapmierinātu fanu vēstulēm otrajā daļā ir cilvēks, nevis transformers. Šim ļaundarim nav nekādas skaidras motivācijas darīt to, ko viņš dara, vai arī interesanta stāsta. Var tikai noprast, ka jaunībā klausījies japāņu kaverus “System of a Down” dziesmām un izdomājis, ka grib revolūciju. Nekas no filmā notiekošā gan par to neliecina, tā ir brīva mana interpretācija.
“Bruņurupuči nindzjas 2” jau ir stulba pēc definīcijas, tādēļ ir grūti iet zemāk. Tomēr šoreiz viss ir tik slikti, ka pat mākslīgais fanserviss neko neglābj. Veidotāji ir ielikuši filmā visu, ko internets gribēja redzēt, bet ar to arī tas beidzas. Kā pielietot neskaitāmos tēlus, iekļaut foršas atsauces – par to viņiem nav ne jausmas.
Šī ir otrā reize, kad pēc kādas filmas paliek žēl, ka to nav režisējis Maikls Bejs. Tad vismaz spriedzes ainās būtu bijusi sajūta, ka tās ir režisējis kara porno Rons Džeremijs. Tā vietā visas rūpes tika uzliktas nabaga scenāristiem un vizuālo efektu meistariem, kuri filmā sameta katru stulbo ideju, kas pirmā ienāca prātā. “Bruņurupuči nindzjas 2” uz ekrāniem no 16. jūnija.
Filmas vērtējums: 2/5
Augusts Barkovskis, Kinoapskati.lv