Ksavjē Dolana filmas vienmēr izceļas ir specifisku estētiku. Tām pārmet manierīgumu un paštīksmes pilnus kadrus, kuriem, iespējams, atskaitot estētiskās īpašības, nekāda saturiskā pamatojuma nav. Taču tāds ir vēl pavisam jauniņā (Dolanam ir tikai 25 gadi) franču-kanādiešu režisora stils. “Les Amours Imaginaires” ar savu krāsaino un pārstilīgo vintage, kā arī hipsterkultūras estētiku, izmeklēto skaņu celiņu un urbānās vides attiecību atveidojumu padarīja režisoru jau pavisam atpazīstamu. Arī viņa pārējās filmas “J’ai tué ma mère” un “Lawrence Anyways” darbojas līdzīgā estētikā, piemēram, izmanto videoklipiem līdzīgus paņēmienus, veidojot spēcīgu saspēli ar mūziku. Bet “Toms fermā” ir pat ļoti atšķirīga no viņa iepriekšējiem darbiem.
Pirmkārt, tā ir režisora atteikšanās no urbānās vides. Galvenais varonis Toms – lai arī apģērba ziņā ir gluži kā izkāpis no Dolana iepriekšējām filmām – ir iesviests lauku pasaulē, ar kuru spēcīgi disonē. Paša režisora atveidotais galvenais varonis ir ieradies uz bērēm kādā nomaļā nostūrī. Kā vēlāk uzzinām, sava mīļotā vīrieša bērēm. Tā kā par mirušā Gijoma patieso privāto dzīvi neko nezina viņa apātiskā un ēteriskā māte Agata, arī Toms savas attiecības ar nelaiķi patur noslēpumā. Un šo noslēpuma glabāšanas svarīgumu uzsver arī supermačo tipa Frēnsiss – mirušā brālis.
Otrkārt, filmā arvien mazāk parādās, piemēram, Dolana iemīļotie palēninātie kadri, vizuāli orgasmiski krāsainas ainas, kā arī videoklipiem raksturīgie pārsātinājumi. Lai arī joprojām ļoti skaista, ilgiem tuvplāniem pilna un krāsaina, “Toms fermā” ir daudz piezemētāka vizuālajā, bet daudz piesātinātāka emocionālajā ziņā.
Treškārt, Dolans ir aizgājis no melodrāmas un mīlasstāstiem, iemēģinot roku psiholoģiskā trillera žanrā. Protams, ar melodrāmas un mīlasstāsta elementiem.
Filma ir visai vājprātīga. Savā ziņā skaidrojumu tam sniedz arī fakts, ka tās pamatā ir Mišela Marka Bušāra luga, jo dramaturģiskā materiālā šāda apjoma sakāpinājums un vides klaustrofobiskums ir daudz dabiskāks. Lai nu kā, stāsts, kas iesākas kā noslēpuma glabāšanas problēma, izvēršas par teju šausmu filmu agresīvā brāļa Frēnsisa veidolā. Viņš ne tikai draud jau tā iebiedētajam Tomam, bet arī izveido ar viņu sava veida disfunkcionālu “draudzību” vai drīzāk līdzatkarību, kas, filmai ritot, jau kļūst pielīdzināma Stokholmas sindromam. Filmā parādās arī dažādi absurda elementi, liekot skatītājām neizpratnē saraukt pieri – kāpēc Toms neaizbrauc jau agrāk? Kāpēc viņš pakļaujas visam, ko Frēnsiss viņam liek darīt? Vai tiešām bailes ir tik lielas, un fiziskais pārākums (kurš, protams, ir vizuāli acīmredzams) ir tik nomācošs, ka pilnībā atņem viņam spriestspēju? Vai starp abiem vīriešiem izveidojas kādas neizprotamas jūtas vai pat pievilcība?
Filmas “Toms fermā” lielākais sasniegums, manuprāt, ir veids, kā režisors ir metaforiskā līmenī attēlojis homofobijas problemātiku. Ārpus savas ikdienišķās pilsētas vides izmestais Toms kļūst par simbolu homoseksualitātei represīvā un aprobežoti domājošā vidē. Frēnsiss iemieso agresīvo homofobiju, kuras pamatā gruzd iespējamas latentas homoseksualitātes pazīmes, kamēr neko it kā nezinošā māte Agata iezīmē to sabiedrības daļu, kura izliekas neredzam ne homoseksualitāti, ne homofobiju. Skatoties filmu caur šādu prizmu, arī varoņu motivācijas šķiet loģiskas – iebaidītais, daudzkārt vardarbību cietušais Toms sāk pieņemt sava varmākas likumus, pat ar prieku tiem pakļaujoties. Frēnsisa slimīgā nepieciešamība apklusināt jebkuru, kurš kaut mēģina ieminēties par viņa brāļa orientāciju, – tas viss saslēdzas ar homofobijas lielāko ieroci: klusēšanu. Ja neviens par to nerunā, tas neeksistē. Līdzko kāds mēģina par to runāt, viņš/viņa/viņi ir jāapklusina, jāpiekauj, jāizgrūž pa durvīm, jo runāšana nozīmē brīvību un varas pozīciju pašam runātājam.
Tas, ko Ksavjē Dolans ir ietērpis psiholoģiska trillera ādā, ir precīzs homofobijas, kā arī homofobu liekulības un daudzu homoseksuālu cilvēku iracionālo (un racionālo) baiļu atmaskojums. Ne velti Frēnsiss nekad nepamet savu fermu – šajā mazajā, noslēgtajā vidē pastāv tikai viņa taisnība, un visas citas taisnības ir iespējams piekaut, apklusināt un pakļaut. Līdzko viņš izietu laukā no savas komforta zonas, šī bravūra pazustu. Šauras domāšanas šaurā sociālā telpa: divi cilvēki – Frēnsiss un viņa realitāti sen vairs neredzošā māte.
Elīna Martinsone,
īpaši KinoKults.lv
