“Netflix” straumēšanas platformā interesants jaunums – miniseriāls “True Story” (8 x 30 min., pirmā sērija dubulta, tādēļ kopā 7 sērijas) ar/no Kevina Hārta, acīmredzot kā daļa no viņa nesen izziņotā “Netflix” dīla (līdzīgi kā Sandlers, Hārts vienojās par “Netflix”-ekskluzīva satura izveidi papildus visām savām bezgalīgajām štellēm citur).

Skatīties gan sāku Veslija Snaipsa dēļ, kurš ir my man vēl kopš 1993. gada (“Demolition Man”), par “Blade” (1998) pat nerunājot. Snaipsam, kurš, starp citu, ir Venēcijas kinofestivāla galvenās aktierspēles balvas ieguvējs (par 1997. gada “One Night Stand”), ir izdevies brīnumains comeback, par kuru noteikti vajadzētu runāt vairāk – kaut kad divtūkstošo gadu vidū paklupis vispirms ar B kategorijas filmām, bet tad ar nodokļu nemaksāšanu (ak vai, vai…), viņš pēc atbrīvošanas no īslaicīga ieslodzījuma neiekrita viegli pieejamajā B kino akacī (kā to dara daudzi viņa fellow action stars), bet gan filmējas pie Spaika Lī (“Chi-Raq”), kā arī izceļas ar spilgtām otrā plāna lomām pie Edija Mērfija (“Dolemite Is My Name”, “Coming 2 America”, kur ir, iespējams, labākais šo filmu elements). Tas neapšaubāmi turpinās arī “True Story” ar vēl vienu spilgti traģisku Snaipsa personāžu.

Anyway – pirms pāris gadiem centos iedziļināties Kevina Hārta popularitātes fenomenā caur “Netflix” pieejamajiem stand-ups, jo caur filmām to darīt ir neracionāli: aktierim ir teju 100 dažādu (relatīvi, bet… tomēr jā) lomu, turklāt viņš ir piedalījies neskaitāmās filmās, kuras skatīties objektīvi vispār nevajadzētu. Tur es dziļi paklanos Hārta priekšā – tā vietā, lai gaidītu “perfekto lomu” vai “big break”, viņš praktiski nonstopā filmējās, pelnot sev lielā kino “kredītus” filmās, kurās mēs, nepateicīgie lopi, viņu, visticamāk, vispār neatceramies (“The 40-Year-Old Virgin”, piemēram, vai “Little Fockers”, vai “Grudge Match”, vai…). Pēc desmitgades ar šādām filmām Hārts uz saviem stendapiem pulcē stadionus un ir pilntiesīgs “self-made man” – respect.

Cieņa, respekts un nekādu joku, jo viņa komiskās eskapādes es labākajā gadījumā varēju tolerēt – viens ir kaitinoši komiķi (Martins Lourenss?), bet pavisam cits ir tik neitrāli, tik neaizskaroši, tik “vanilla” komiķi, kur Hārts noteikti ieņem pirmo vietu. Nekādu joku par rasēm, dzimumiem, politiku, vispār nekā asāka, spicāka vai potenciāli aizskaroša (izņemot viņa “Oskaru” skandālu, pēc kura sekoja publiska atvainošanās, grēku nožēlošana un vesels “Netflix” dokumentālais seriāls par to, kā tad nu tas tā sanāca… Publika, šķiet, ir piedevusi.), Hārts ir kā šībrīža The Rock – vienlaikus visiem un nevienam (tādēļ, visticamāk, arī abi reizēm filmējas kopā). Iesācis vairākus viņa stendapus un izturējis labi ja pusstundu, es izlasīju garu interviju ar varoni, kurā viņš visu šo pats atzīst, un nomierinājos – mums vienkārši nav pa ceļam (pat ja viņš kaitinoši parādās filmās, ar kurām man ir).

Tādēļ vai nu Snaipsa, vai bezmiega (vai, visticamāk, kompaktā garuma) dēļ Hārta “True Story” tika prioritizēts pāri visam citam, tostarp “Succession” vai “Rocky” (kam vajag, tie sapratīs), un noskatīts praktiski vienā piegājienā, tālāk par pirmo sēriju vai tās pirmajām 20 minūtēm, kā notika ar Hārta stendapiem. Un te gribētos beidzot pāriet pie raksta tēmas, jo “True Story” nav komisks (uzreiz un tieši: šis nav komēdijseriāls, un joku te ir maz), bet gan krimināli dramatisks seriāls ar ļoti interesantu pavērsienu – gan sižetisku, gan mmm… metaforisku?

Stāsts šoreiz ir par kādu ļoti, ļoti, ļoti un vēlreiz ļoti veiksmīgu, populāru un bagātu melnādainu stand-up komiķi un aktieri vārdā Kev… The Kid. Viņam ir superpopulāra stand-up tūre, bet viņa jaunākā filma ir nopelnījusi miljards dolāru kases ieņēmumos. Atgriežoties dzimtajā Filadelfijā, viņš netīšām izdara ko tādu, kas var pārvilkt krustu pāri visai viņa karjerai, un nākamās septiņas sērijas viņš šo situāciju cenšas atrisināt, bet visu centienu rezultātā cilpa savelkas vēl ciešāk…

Neiedziļinoties spoileros (you’re welcome), pēc seriāla man palika ļoti interesanti – kādus tieši iekšējos dēmonus pozitīvais Hārts ar šo cenšas no sevis dabūt ārā, jo vienīgais solis, kuru viņš tā arī nespēra, ir nosaukt personāžu savā vārdā un paspēlēties ar ceturtās sienas graušanu. Radoši brīvā “Netflix” kontrakta ietvaros paņemties ar to, “kā būtu, ja būtu”? Uz ekrāna izspēlēt savas tumšākās fantāzijas? Uz ekrāna izspēlēt to, kas jau ir īstenībā (tieši vai netieši) noticis, lai tas pārstāj traucēt mierīgi dzīvot tālāk?

Metaseriāls par bagātajiem, kas arī raud un kuri iekuļas nopietnās sprukās, kuras atrisina ar savu bagātību, vai arī vienkārši Kevina Hārta eksperiments trillera žanrā, joprojām paliekot savā komiķa tēlā? Vai arī varbūt savu personīgo dēmonu eksorcisms uz “Netflix” rēķina skatītājiem saprotamā ziepenes trillera formātā? Vai arī viss kopā? Varu tikai apsveikt Hārtu ar šo radošo eksperimentu, kurš viņam atgrieza vismaz vienu skatītāju, un novēlēt to atkārtot viņa “Netflix” kolēģiem Sandleram un Džonsonam (Dveinam), īpaši ja jau saimnieks par to maksā.

Un aicināt tur piedalīties Vesliju Snaipsu, protams!

“True Story” jau tagad skatāms “Netflix” straumēšanas platformā!