Stāsts ir ļoti vienkāršs – jauna režisore mēģina iegūt finansējumu pilnmetrāžas filmas uzņemšanai. Aktieri ir atrasti, filmēšanas komanda gatava darbam, atlika tikai pārliecināt vajadzīgos cilvēkus, lai tie piešķir nepieciešamo finansējumu.

“Septiņas neveikla seksa reizes” ir diezgan netipisks darbs Latvijas kino videi – tajā ir septiņas atklātas seksa ainas. Filmas pirmās daļas beigās (spoiler alert!) autore nespēj potenciālo sponsoru priekšā atbildēt uz jautājumu, ar ko viņas filma ir īpaša, salīdzinot ar citam, kurās līdzīgā veidā tiek atklāts mīlas stāsts. Tas arī aptur tālāku filmēšanas procesu.

Savukārt es kā skatītāja varētu atbildēt komisijai, ar ko Lienes filma ir īpaša. Parasti smeldzīgas un kailu ķermeņu pilnas filmas par mūža mīlestību liek skatītājam intensīvi just līdzi stāstam. No pēdējos gados iznākušajām filmām var minēt, piemēram, Gaspara Noē “Mīlestību” vai Abdelatīfa Kešiša darbu “Zils ir vissiltākā krāsa”. Šie režisori it kā grib, lai skatītājs iegremdējas atmiņās par savu pirmo mīlestību, lai viņa sirds tiek salauzta vēlreiz un pēc filmas viņš paliek raudādams tukšā zālē. Saraudināt sanāk ne visus, tāpēc abas filmas ir saņēmušas plašu kritiku, kas arī ir saprotams. Ne katrs kaut ko tādu ir piedzīvojis, un ne katram ir pieņemams skatīties uz to, kā citi nodarbojas ar seksu telpā, kas nav viņu istaba un nav viņu personīgā datora ekrāns inkognito režīmā.

Liene Linde arī nostāda skatītāju neveiklā situācijā, kad viņš skatās gandrīz pornogrāfiskās ainas ar vēl kādiem simts svešiem cilvēkiem apkārt. Tikai atšķirībā no Noē vai Kešiša viņa ļauj skatītājam pasmieties par savu kādreizējo mūža mīlestību. Atcerēties ne tikai to, cik viss bija skaisti un sāpīgi, bet arī to, cik neveiklas un neglītas mēdz būt attiecības. Pēkšņi skatītājs atceras, kāpēc toreiz viss beidzās ar šķiršanos, un lielā mīlestība, kuras dēļ kādreiz biji gatavs uz visu, ieskaitot pašnāvību, vairs nešķiet tik nozīmīga. Viņš smejas par Lieni, par sevi un pasauli, un tas ir veselīgi, kaut arī tiešām neveikli. Es varētu teikt, ka šai filmai piemīt psihoterapeitiska īpašība – režisore atspoguļo personīgo pieredzi tā, kā tas izskatītos no malas, ar skaidrām acīm skatoties uz to, kas patiesībā ir noticis. “Septiņās neveikla seksa reizēs” nav gudru un labu varoņu – viņš bieži vien izskatās pēc nelieša, viņa – pēc muļķes. Neviens nav labs cilvēks mīlestībā, kura uzņēmusi destruktīvu virzienu.

Liene Linde atkal ļoti cilvēcīgi un ar humoru runā par sarežģītām un sāpīgām lietām. Piemēram, viņas iepriekšējais darbs “Četri mielasti” stāstīja par kādu latviešu ģimeni, apzinātiem un nejaušiem lēmumiem, kuri nosaka cilvēka dzīvi. Tēvs, kurš ir pametis ģimeni, bērnu migrācija uz ārzemēm, vientuļās mātes liktenis – visas šīs tēmas režisore pasniedz viegli un ar humoru, tajā pašā laikā nemazinot to nozīmību.

Lai kā arī “Septiņu neveikla seksa reižu” otrā daļa nebeigtos, man patīk, ka Linde neuztver visu pārāk nopietni, pat ja runa ir par cilvēku, kuram tu nevari pateikt “nē”. Iespējams, tas arī ir pirmais solis, lai beidzot pateiktu “nē” un dotos tālāk.

Ksenija Koļesņikova, īpaši Kinoblogeri.lv