Stāsts par Nīlu Ārmstrongu, pirmo cilvēku, kas spēra kāju uz Mēness, kaut nedaudz ir zināms visiem. Vai nu literatūrā, vai televīzijā, vai kino – jo īpaši kino. “Apollo” misijas Holivudā ir izrādījušās sevišķi iedvesmojošas, un šķiet, ka neko jaunu par tām vairs nav iespējams pateikt. Un tomēr izrādās, ka var gan. Ar paša nerakstītu scenāriju un pilnībā ārpus iemīļotās mūzikas tematikas “Oskara” balvas ieguvējs Deimiens Čazels pirmo reizi izkāpj no komforta zonas un taisnā ceļā dodas uz Mēnesi.
Filmas par kosmosa izpēti un jo īpaši vairāk vai mazāk biogrāfiski atstāsti parasti vērš uzmanību uz pašiem notikumiem, neveikli aizmirstot par būtisku niansi – visu notikumu epicentrā galu galā ir cilvēki. Varoņu dziņas un vispārējās likmes ir vienkāršas, tādas, lai visiem būtu skaidrs, bet visam pa virsu klājas bieza patriotisma sega. Kā nekā – lepoties ir viegli. Ja tā padomā, filmas “Pirmais cilvēks uz Mēness” veidotāju uzdevums nebija nemaz tik sarežģīts, vismaz nonākt līdz filmas idejai noteikti nebija grūti. Varam atminēties “Marsieti” (“The Martian”) un “Starp zvaigznēm” (“Interstellar”), kaut kur augšgalā protams “2001: Kosmosa odiseja” (“2001: A Space Odyssey”), un tās ir pilnīgi, tostarp tematiski, atšķirīgas filmas.
“First Man” stāsts ir par Nīla Ārmstronga ceļu līdz Mēnesim, iekļaujot pieturas punktus, kas kopskatā nepavisam nešķiet atlasīti nejauši vai pēc tīri objektīviem vēsturiska nozīmīguma principiem. Pa vidu “Apollo 11” misijas gaitām tiek iestarpinātas “civilās” ainas, kurās tad arī var sākt saskatīt filmas cilvēcisko faktoru. Ārmstrongs NASA stacijā strādāja daudz un dikti, tomēr arī viņam bija ģimene, pie kuras vienmēr atgriezties, par kuru uztraukties, rūpēties un kura atbildēja ar to pašu. Tā kā galvenie notikumi jau tāpat skatītājiem lielākoties ir zināmi, bet tehniskās detaļas var noskaidrot citos avotos, filma lielāku uzsvaru liek uz pašiem astronautiem. “Civilās” ainas ir ikdienišķas, bet patiesas – tuvu personāžiem, attālumu nemainot pat raķetes palaišanas brīdī. Rezultātā filmas vēsturiskās ainas kļūst daudz spēcīgākas, turklāt klātbūtnes sajūta ir teju neaprakstāma. Brīdinu laikus – finālam jāsagatavo kabatas lakatiņi.
Būdams vēl jauns režisors, Čazels ir sasniedzis ļoti daudz, tādēļ viņa izvēle filmas veidošanā saglabāt daļu no viņa iepriekšējās filmas “La La Land” komandas šķiet tikai loģiska. Piemēram, Linusa Sandgrēna operatora darbs ir satriecošs. Krietna deva kosmosa kadru vien atgādina par “Kosmosa odisejas” ietekmi. Mūzika, protams, ir un paliek viens no stiprākajiem Čazela filmu balstiem. Komponists Džastins Hērvics, kurš ar režisoru ir strādājis jau no sākta gala, mūziku filmai ir pieskaņojis nevainojami. Vismaz tehniskā līmenī skaidrs noteikti ir viens – “Oskara” nominācijas varam sākt skaitīt jau tagad.
No Čazela iepriekšējās “Oskaru” vāceles saglabājies arī galvenās lomas atveidotājs Raiens Goslings. Ārmstronga iekšējos pārdzīvojumus, kas varonim jāizdzīvo filmas gaitā, aktieris spēj attēlot nevainojami. Tiesa, nevar arī teikt, ka paša Ārmstronga introvertais raksturs Goslingam nepiestāvētu kā uzliets. Par laimi, galvenā varoņa privātās dzīves attēlojums, no kuras nozīmīgu daļu sastāda Klēras Fojas atveidotā varone, kura brīžiem pārņem Goslinga skatuves gaismu, sniedz pietiekoši daudz konteksta, lai Goslinga tēlošanas stilu padarītu tikai spēcīgāku.
Atrodoties uz Zemes, filma ir viegla un emocionāla, bet, paceļoties gaisā, pārņem grandiozas, elpu aizraujošas, pat ambiciozas sajūtas. Kaut arī stāsts var šķist nedaudz par garu un beigas jebkuram skatītājam ir daļa no pamatzināšanām, filma tomēr spēj to izstāstīt no svaiga skatupunkta. Nevienā filmas brīdī “Apollo 11” misija neaizēno nedz tās dalībnieku iekšējos pārdzīvojumus, nedz milzīgos resursus, nedz piedzīvotos zaudējumus un traģēdijas, nedz arī iespēju, ka viss varēja noritēt daudz sliktāk un pat neizdoties pavisam. Beigās nepamet drūms, reti uzdots, bet ārkārtīgi svarīgs jautājums – vai tas viss bija tā vērts? Pat ja pati filma uz to, protams, atbild jau uz krietni pozitīvākas nots.
Filma kinoteātros jau no 12. oktobra!
