Akurāt uz Ziemassvētkiem (katoļu, ne pareizticīgo) kinoteātros nonāk krievu režisora Žoras Križovņikova (īstajā vārdā Andrejs Peršins) trešā filma “Vislabākā diena” (“Самый лучший день””), pēc žanra – “karaoke-komēdija”, bet faktiski sociālā šausmu filma ar skumjas ironijas elementiem. Šajā recenzijā mēģināsim izstāstīt, kapēc filmai vērts pievērst uzmanību pat tiem, kuri ikdienā no šāda veida projektiem turas lielgabala šāviena attālumā.
Režisors Žora visu savu apzināto kino-karjeru (kura ilgst no 2013. gada, kurā iznāca filma “Горько!”), tāpat kā daudzi citi režisori, veido vienu un to pašu filmu – tās atskaņas, lai cik ļoti viņš no tām nemēģinātu distancēties, labi saklausāmas arī šajā projektā. Pasniegtas publikai kā karaoke- un vienkārši komēdijas, “Rūgts!” diloģija un “Vislabākā diena” savā būtībā ir baisas, biedējošas sociālas šausmu filmas par mūsu lielās kaimiņzemes – bet faktiski arī mūsu pašu Latvijas – vienkāršajiem cilvēkiem, to ikdienu, sapņiem un mērķiem, vai arī to trūkumu, kurš pasniegts caur atejas joku, šņabja un ļembasta prizmu, bet no tā tikai gausāks un biedējošāks. Jo nav svarīgi, vai no maģīša skan Grigorijs Lepss un Timati, vai “Bermudu divstūris” ar “Apvedceļu”, cilvēki un viņu vērtības ir vieni un tie paši, un to vislabāk raksturo filmas galvenais citāts – “Они думают я дурак, а я просто веселый человек”.
Protams, ka es smalki (vai ne pārāk) ironizēju, bet vēl smalkāk to dara Žora, kuru Krievijas mediji jau paspējuši nosaukt par “jauno Rjazanovu”, un tajā ir daļa taisnības – Križovņikovs ne tikai perfekti jūt vienkāršās krievu tautas jokus, sāpes un intereses (un dvēseli!), bet arī, būdams daļa no tās, no visas sirds to visu ienīst, un tieši šis otrais, dubultais slānis šķietami prastajās, brīžiem trulajās un uzspēlēti “anti-glamūrīgajās” režisora komēdijās ļauj tās rekomendēt daudz plašāk, kā tās primārajai mērķauditorijai (viņa tāpat nelasa šo blogu, jo te ir daudz burtu).
Karaoke-komēdijā Križovņikovs ir mēģinājis atiet no “Rūgts!” diloģijā izmantotā found-footage paņēmiena, taču tas ir izdevies tikai daļēji, bet to papildina jau minētie “karaoke-elementi” (filma, būtībā, ir pa pusei mūzikls) un pat šobrīd tik aktuālā one-take aina. Īpaši aicinātā zvaigzne Dmitrijs Nagijevs noteikti apēda pusi filmas budžeta, bet viņu pārspēlē visi, ieskaitot (tukšu) šņabja pudeli, jo, diemžēl, ar tipāžu ir nošauts pamatīgi garām. Toties karaļa svīta, kā tas ir moderni (vai tas vēl ir moderni?) teikt, dedzina pēc pilnas programmas – gan režisora filmu ierastās (sapampušās) sejas, gan grupas “Serebro” soliste, gan sirmais musketieris Mihails Bojarskis, visi savās vietās.
Un nekas cits neatliek, kā nedaudz nokāpt no stikla kalna un ieteikt priecāties par šo filmu arī jums – ja svētkos gribas filmu, pēc kuras būs pacilāts noskaņojums (tikai pārāk dziļi nerociet, citādi… skat. augstāk), gribēsies mesties dancī un dziedāt līdzi, tad šī būs pareizā izvēle. Pat ja tas būs Grigorijs Lepss. Jo dažreiz tas ir Grigorijs Lepss.
Filma Latvijas kinoteātros no 25. decembra.
