Recenzijas

“X-Men: Apocalypse” (2016)

"X-cilvēki: Apokalipse" ir veiksmīga Braiena Singera "X-cilvēku" filmu tradīciju turpinātāja, kura vēl vairāk nošķir šīs filmas no DC Comics un pat citām Marvel komiksfilmām - laikā, kad visi grib līdzināties kaut kam vienam, ir tik patīkami, ka kāds atļaujas būt atšķirīgs.

30.05.2016

Svaigākā “X-cilvēku” filma pie mums nāk neparastā – juku – laikā, kur pāris mēnešu laikā ar dažādiem (bet vienmēr apdullinošiem) rezultātiem nodārdēja Betmena un Supermena, kā arī Marvel Cinematic Universe varoņu kaujas un kādreizējais līderis vai vismaz pionieris negaidīti izrādījās pakaļskrējēja lomā. Vai cilvēki ir noguruši no supervaroņiem, vai arī “X-cilvēki: Apokalipse” būs grandiozs 2016. gada pavasara supervaroņu blieziena noslēdzošais akords?

Laiks liriskai atkāpei – ar visām Marvel un viņu personīgo filmu aktivitātēm tiešām viegli piemirst, ka tieši “X-Men” tālajā 2000. gadā uzsāka mūsdienu supervaroņu kino ēru, kuru turpināja Sema Reimī “Spider-Man” (2002) un līdz galam iecementēja arī Džona Favro “Iron Man” (2008). Turklāt par spīti aktieru, režisoru un studijas vadības/uzstādījumu maiņai “X-cilvēki” joprojām turpinās un pat cenšas saglabāt continuity starp filmām (pēdējais gan izdodas ar grūtībām), un “Apokalipse” ir jau 9. (!) filma šajā ciklā, ja mēs ierēķinām “Deadpool”. Vērā ņemams sasniegums.

X-Men: Apocalypse

“Apokalipse” ir jaunāko laiku “X-cilvēku” triloģijas noslēdzošā daļa (kurā iepriekš – “Pirmā klase” un “Zudušās nākotnes dienas”) ar uz šo brīdi spēcīgāko ienaidnieku, nosaukumā minēto Apokalipsu (bezjēdzīgi iztērēts izcilais aktieris Oskars Aizeks) no pirmās, otrās un “Zudušās nākotnes dienu” režisora Braiena Singera, kurš ne tikai ar prieku atgriezies “X-cilvēku” režisora krēslā, bet, visdrīzāk, tur arī paliks. Vislabāk “Apokalipsi” raksturos salīdzinājums ar tām pašām “Zudušās nākotnes dienām” – tas joprojām ir tāds pats savārstījums no visa, kas vien iespējams, laužot varoņu iepriekšējās filmās jau definētos raksturus un šķietami neapgāžamos notikumus, kurš pastiprināts ar absolūti neiespējamu (un neticamu, no vārda “neticu”) specefektu apjomu bez mazākā dramaturģiskā pamatojuma. Atkal viss slikti? Tur jau tā lieta, ka nebūt ne!

Šogad mūs apciemoja gan pārspīlēti nopietna komiksfilma, kuras autori mantru “tumši un reālistiski” ņēma pārāk tuvu pie sirds, gan arī ļoti izklaidējoša un ļoti emocionāla, taču “tieši tāda pati kā 12 iepriekšējās” komiksfilma. Un izrādās, ka visvairāk mēs esam sailgojušies pēc “vienkārši komiksfilmas” – tādas, kā savulaik pirmie “X-Men”/”X2” vai “Spider-Man”, kuras nemēģināja pasniegt visu kā realitātes alegoriju, kuras neslēpa sevī atsauces uz mūsdienu notikumiem (patiesībā slēpa, bet daudz smalkāk), bet vienkārši izklaidēja, kā savulaik to darīja (un turpina darīt) papīra pirmavots. Kad komiksfilma par supervaroņiem ir vienkārši komiksfilma – dinamiska, saprotama un mīļa savā absolūtajā naivumā!

X-Men: Apocalypse

Tāpat kā “Zudušās nākotnes dienām” arī šai filmai ir vagons un vēl mazliet ar mīnusiem, no kaut kā savārstītā stāsta līdz galvenā ļaundara grimam (šo vēl ilgi pieminēs), bet kāda tam ir nozīmē, ja filma, kā tas ir populāri teikt internetā, “is what it is”? “X-cilvēki: Apokalipse” necenšas izgudrot riteni vai izlikties par kaut ko, kas tā nav, un liels paldies tai par to! Veiksmīga Braiena Singera “X-cilvēku” filmu tradīciju turpinātāja, tā vēl vairāk nošķir šīs filmas no DC Comics un pat citām Marvel komiksfilmām – laikā, kad visi grib līdzināties kaut kam vienam, ir tik patīkami, ka kāds atļaujas būt atšķirīgs.

“X-cilvēki: Apokalipse” šobrīd Latvijas kinoteātros!