Filma “Bleed for This” jeb latviskajā variantā “Līdz pēdējam” stāsta par amerikāņu bokseri Vinniju Paciencu (Mailzs Tellers), kurš, atrodoties karjeras virsotnē, piedzīvo traģisku autoavāriju, kuras laikā lauž kaklu. Ārstu brīdināts par iespējamajām sekām, ģimenes un trenera Kevina Rūnija (Ārons Ekharts) pieskatīts, Vinnijs nepadosies šo nepārvaramo problēmu priekšā, liekot sporta pasaulei uzgavilēt boksera mērķtiecības, spēka, degsmes, kaisles priekšā, atgriežoties ringā pēc tik briesmīgas traumas, kurai ne tikai vajadzēja pārvilkt strīpu pāri viņa boksera karjerai, bet arī iespējai staigāt. Izklausās iespaidīgi, vai ne?
Veidojot filmu pēc klasiskā Holivudas šablona, ir jārēķinās, ka uz tevi vienmēr būs vērsti pikti skatieni no cilvēkiem, kuri gaida kaut ko vairāk par kārtējo klišejisko boksa filmu. Ja neesi spējīgs nokāpt no iemītās, ērtās taciņas, kura praktiski vienmēr atnes visnotaļ skatāmu, pieņemami veidotu produktu no Holivudas filmu konveijera, bet kuras vērtība un dzīvība izgaist brīdī, kad skatītājs sper pēdējo soli pāri kinoteātra ārdurvju slieksnim, nav jābrīnās par to, ka filma iekritīs un pazudīs milzīgajā pasaules filmu katlā.
“Bleed for This” nekādā gadījumā nav slikta filma. Tā ir pienācīgi veidota, labi nofilmēta, ļoti labi nospēlēta, bet tas viss diemžēl beigās pazūd filmas vājā scenārija un režisora darba dēļ. Filmas pirmā trešdaļa aizrit visnotaļ raiti – nedaudz tiekam iepazīstināti ar galveno varoni, viņu sāk trenēt jauns treneris, ir redzams bokss, treniņi, sieviešu krūtis un vēl šis tas. Pēc smagās avārijas filmas turpinājums ir lēnāks, neinteresantāks, notikumi un dialogi atkārtojas, kas, no vienas puses, ir saprotami, jo Vinnijs tomēr lielāko daļu sava laika pavada mājās uz gultas, kas jebkurā gadījumā nav tik aizraujoši, kā vērot boksēšanos un trenēšanos. Turklāt režisoru ne pārāk interesē personāžu attīstība, kas kārtējo reizi ir klupšanas akmens, spiežot mani arvien biežāk acis vērst uz pulksteni. Neskatoties uz tuvāko cilvēku un ārstu aizrādījumiem, Vinnijs nolemj atsākt treniņus, nebaidoties par savu veselību un nākotni.
Protams, līdz ar smago traumu filmā tiek parādītas arī citas problēmas, kuras traucē Vinnijam atgriezties ringā. Vinnija menedžeriem ir grūtības atrast pretinieku, jo traumas dēļ Vinnijs izkritis no boksa aprites, turklāt neviens nevēlas cīnīties ar viņu. Bokseriem ir bailes Vinniju ringā smagi un neizbēgami savainot, jo pastāv liels risks, ka viņa mugurkauls var kādā brīdī pārlūzt. Skaidrs, ka tie ir sīkumi un filma no šīm problēmām ātri tiek vaļā. Neskatoties uz to, ka viņa menedžeriem nebija iespējams sarunāt kādu cīņu, filmas noslēdzošais posms sākas ar to, ka Vinnijs pēkšņi kāps ringā ar boksa leģendu Roberto Duranu cīņā par pasaules čempiona titulu, turklāt saņemot lielāko honorāru par cīņu viņa karjerā. Nopietni? Tik vienkārši, ja? Es pat neteikšu neko par to, ka hronoloģiski cīņa ar Duranu norisinājās tikai pēc pāris gadiem, kad Vinnijs jau bija atgriezies ringā. Es saprotu, ka īstie notikumi tika mainīti, lai filmas kulminācija būtu iespaidīgāka un atgriešanās cīņu Vinnijs aizvadītu pret bokseri ar vārdu, nevis kaut kādu viduvējību. Problēma ir tajā, ka bez tā varēja iztikt, jo filmas pēdējā cīņa nedod nekādu dzirksti filmas kopainai un ar akmens seju sēdošajam skatītājam kinoteātra krēslā.
“Bleed for This” lielāko daļu skatītāju izklaidēs un uzlādēs, jo filmas saturs ir pazīstams, zināms, redzēts, izgaršots no visām pusēm. Manuprāt, skatītāji nebūs vīlušies, jo zinās, kādi pārsteigumi tos gaida un kā filma beigsies. Jūs esat šo filmu redzējuši jau daudz reižu. Mainījušies ir tikai tēli, aktieri, filmu veidotāji. Filma paliek tā pati. Ir redzami treniņi, kuri ir skatāmi, un cīņas, kuras diemžēl šoreiz ir neinteresantas, bez spriedzes un emocijām. Līdz ar visām filmas nebūšanām, protams, nemanot sāc pievērst uzmanību tam, cik filmas personāži ir stereotipiski, viendimensionālas karikatūras. Vienmēr būs tēvs, kurš zina, kā būs labāk dēlam, vienmēr māte, kura nekad nespēj skatīties dēla cīņas, nīgrā māsa, treneris, kurš tic filmas varonim, menedžeri, kuri tikai domā par savu labklājību, un sievietes, kuras ir tikai aksesuāri filmas varonim. Arī šajā filmā Vinnijam tādas bija trīs, ja es pareizi saskaitīju (viņas vizuāli bija ļoti līdzīgas), kuras kopā tika aptuveni pie sešiem teikumiem teksta.
Filmas sākumā Vinniju sāk trenēt jauns treneris Kevins Rūnijs. Kāpēc Kevins sāk trenēt Vinniju? Kādēļ Vinnija komanda nolēma, ka Kevinam jātrenē Vinnijs? Vai viņi iepriekš bija pazīstami? Kāpēc Kevins, kurš viņa pirmajā ainā ir parādīts guļam uz zemes pilnīgā ķīselī, pēkšņi iemīl Vinniju un pārstāj dzert (atskaitot pāris reizes)? Kāpēc viņš neturpina dzert, es nesaprotu? Man tas bija ļoti būtiski, jo uz pārējiem jautājumiem filma nesniedza atbildes, tāpēc cerēju vismaz uz to.
Rādīt dokumentālos kadrus ar īsto Vinniju Paciencu, manuprāt, arī nebija veiksmīga izvēle, jo viņš nav pārāk līdzīgs Mailzam Telleram. Nebūtu liela problēma, ja īstais Vinnijs tiktu parādīts kādu mirkli, kur viņa seja nebūtu labi saskatāma. Bet šeit vienā mirklī tiek parādīts īstais Vinnijs, bet pēc divām sekundēm jau Tellers. Tas likās jocīgi un neveiksmīgi. Tas pats notika ar leģendāro Roberto Duranu. Pirms viņu cīņas filmā tika parādīti dokumentālie kadri cīņas reklāmai starp Duranu un Paciencu, tuvumā parādot viņu sejas. Pēc mirkļa abu bokseru atveidotāji kāpj ringā, un te man diemžēl bija jāsmīn. Štrunts par Telleru, kurš tomēr bija nedaudz līdzīgs Paciencam. Durana atveidotais aktieris bija vairāk līdzīgs Mairim Briedim nekā Duranam. Es esmu līdzīgāks Taisonam, nekā tas džeks bija līdzīgs Duranam. Labi, pietiks jau.
Kādu sitienu turpmāk gaidīt no boksa filmām?
Pēdējo divu gadu laikā uz kinoteātra ekrāniem iznākušas četras boksa filmas. Četras, kurām bijis vērsts pievērst uzmanību. Lai gan filma “Southpaw” (2015) bija vēl lielāka klišeja un tās saturs bija komēdija, tai filmai bija sirds. Tā paķēra ar enerģiju, jaudu un aktierdarbiem. Lai arī cik laba filma bija “Creed” (2015), būsim godīgi, tā nebūtu izdevusies tik veiksmīga un pārliecinoša, ja tai nebūtu saistības ar slavenāko bokseri filmu vēsturē, kurš sagādāja filmai dvēseli un šarmu. Es negribu neko atņemt Maiklam B. Džordanam un, jo sevišķi, režisoram Raienam Kūgleram, bet filmas sasaistīšana ar “Rokija” franšīzi deva daudz un iznākums bija lielisks. Es daudz gaidīju no filmas “Hands of Stone” (2016), kura stāsta par manis iepriekš minēto boksa leģendu Roberto Duranu. Neskatoties uz spilgtajiem aktierdarbiem, filma pazuda viduvējā scenārija un režisora nepārliecinošā darba dēļ. Būtu bijis interesanti, ja “Bleed for This” veidotāji būtu Roberto Durana lomu uzticējuši Edgaram Ramirezam, kurš to pārliecinoši darīja savā filmā. Ākstos, protams. Vai varbūt ne?
No vienas puses, es negribu neko pārmest filmu veidotājiem par to, ka bokseru ceļa gājumi uz slavas virsotnēm pēc satura bijuši tik līdzīgi viens otram. Nav jau viņi pie tā vainīgi, bet tam nevajadzētu būt problēmai. Vainīgi viņi ir pie nespējas iedot savu odziņu, šarmu, unikālo skatījumu un rokrakstu šīm filmām un stāstiem. Grūti pateikt, vai bez tā, ka viņi laikam tomēr nav labi režisori, ir kaut kas vēl, kas traucē viņiem sasniegt pienācīgus augstumus ar šiem stāstiem. Klintam Īstvudam tas izdevās ar “Million Dollar Baby” (2004), Ronam Hovardam – ar pelnrušķītes stāstu filmā “Cinderella Man” (2005), tāpat Deividam O. Raselam ar lielisko “The Fighter” (2010). Nemaz neminot kino klasikas “Rocky” (1976) un šo rindu autora mīļāko filmu, Martina Skorsēzes meistardarbu “Raging Bull” (1980). Katra no šīm filmām bija lieliska, jo režisori bija pietiekami meistarīgi, lai izkāptu no ērtajiem krēsliem, ierastos šablonus atstājot istabas kaktā, un dotu filmai kaut ko savu, patiesu un unikālu.
Es turpināšu skatīties boksa filmas, jo boksa filmās ir kaut kas fascinējošs, kas nepiemīt citām sporta filmām. Tikai gribētos, lai nākamie boksa filmu veidotāji ne tikai spētu, bet galvenokārt gribētu lauzt stereotipus, atkāpties no ierastajiem šabloniem un atrast, piešķirt savu dvēseli filmai. Džeimijs Fokss pāris gadus aktīvi runā par Maika Taisona biogrāfiju ar viņu galvenajā lomā. Lai gan Fokss izteicās, ka Skorsēze būs filmas režisors, beigās tas izrādījās tikai Foksa slapjais sapnis. Skorsēze gan paliks kā filmas producents, bet jebkurā gadījumā tas ir projekts, kuram vērts pievērst uzmanību.
Filmas vērtējums: 2.5/5
Gaidot nokdaunu kinoteātrī,
Reinis Važa
