Turpinājums, kuru negaidīja neviens, bet tajā pašā laikā katrs sevi cienošs kinomāns aiz nepacietības varēja nojūgties. Nu labi, varbūt šajā gadījumā ap kulta zinātniskās fantastikas filmas “Pa asmeni skrejošais” turpinājumu nevirmoja tāds haips kā kaut vai ap tiem pašiem “Zvaigžņu kariem”. Kaut gan skepse šajā gadījumā noteikti bija vietā – vai tiešām mums šāds turpinājums bija vajadzīgs? Un kādēļ vispār mūsu mīļās kulta klasikas Holivuda nevar likt mierā?
Un tomēr, skatoties uz filmas tapšanā iesaistītajiem cilvēkiem vien (galvenokārt jau režisoru Denī Vilnēvu), atausa cerība – varbūt doma par turpinājumu nemaz nav tik slikta, varbūt no tā visa pat varētu sanākt kas labs. Kā izrādās, šķietami nevajadzīgo sīkvelu pulka jaunpienācējs ir ne tikai spējis pienācīgi godāt oriģinālu, bet arī sagādāt vienu no pēdējā laika episkākajiem zinātniskās fantastikas piedzīvojumiem.
Kaut gan saukt to par piedzīvojumu būtu pārāk vienkārši un filmai neatbilstoši. Drīzāk jau murgains (kas ir labi, pat ja tas nešķiet loģiski) sapnis, kas skatītāju izved cauri svešai, futūristiskai zemei, iepazīstinot ar tās neparastajiem un atmiņā paliekošajiem personāžiem. Ceļš ir patiešām ilgs un nesteidzīgs, bet tas ļauj kārtīgi apbrīnot filmas ārējo čaulu, par kuru ir parūpējies leģendārais Holivudas operators Rodžers Dīkinss (viņa kontā ir tādas filmas kā “No Country for Old Men” un “The Shawshank Redemption”). Viss – no pārdabiskā apgaismojuma līdz prātam neaptveramajām attēla kompozīcijām – padara šo par vizuālu meistardarbu, kas sniedzas kaut kur tur, kur mīt pats Kubriks. Un ne tikai.
Arī par skaņu departamentu nav aizmirsts. Sākotnēji pie tā strādāja Vilnēva ilggadējais cīņu biedrs Johans Johansons. Tomēr režisors saprata, ka filmai būs vajadzīgs skaņu celiņš, kas vairāk līdzinās oriģinālam. Pie šī velnišķīgi neiespējamā uzdevuma ķērās divi spēcīgi Holivudas komponisti – Hanss Cimmers un Bendžamins Volfišs. Par spīti laika ierobežojumam (krietni mazāk par vienu mēnesi) rezultāts ir neiedomājami jaudīgs saundtreks, kuru ir vērts izbaudīt arī atsevišķi.
Vienus no lielākajiem pārsteigumiem filmā sagādā tās aktieri. Neaizmirstamus tēlojumus sniedz gan Raiens Goslings, gan arī viņa kompanjone Ana de Armasa, turklāt Džareds Leto brīnumainā kārtā nešķiet kaitinošs (tieši otrādi – pat ļoti labs!). Bet vispār šī trijotne veido tikai skaistu ārieni, jo īstās filmas zvaigznes atrodas nedaudz dziļāk. Neko daudz nenospoilojot, uzslavu ir pelnījis Harisons Fords, kurš sniedz savu labāko aktierspēli kopš kurš-to-vairs-vispār-atceras-kad-Harisons-Fords-vēl-bija-labs laikiem. Bet visspožākais noteikti ir Karlas Jurijas tēlojums, kas atmiņā iespiežas jau mirklī, kad aktrises tēls pirmo reizi parādās ekrānā.
Lielos vilcienos (jo šo gandrīz trīs stundu garo monstru sīkākās detaļās iztirzāt būs sarežģīti) palicis ir vairs tikai filmas stāsts. Un šī noteikti ir viena no tām lietām, pie kurām piekasīsies daudzi, jo sižets, lai gan daudzas detaļas atstāj skatītāju ziņā, vairākus citus stāsta pavedienus iespējams izskaidro nedaudz par daudz. Ja šī lieta pārlieku uztrauc, būtu vērts pajautāt sev – vai tiešām tas ir tik svarīgi? Filmā stāsts veido pavisam nelielu daļu no kopbildes, audiovizuālie efekti jau tā atstāj paliekošu iespaidu, bet neskaitāmās zinātniskās fantastikas idejas un elementi ne tikai pakustina pelēkās šūnas, bet arī lieliski papildina filmas unikālo pasauli.
Ja “Blade Runner 2049” salīdzinām ar oriģinālu, jāsaka, ka atmosfēriski, sižetiski un visādi citādi tie ir gandrīz vai divi pilnīgi sveši darbi. Bet tas ir ļoti labi! Tas tikai pierāda, cik ļoti Vilnēva autordarbs stāv pats par sevi. Tas savukārt noved pie abu filmu spilgtākās līdzības. Proti, abas filmas atstāj neaizmirstamu audiovizuālo iespaidu, un kā spēcīgi zinātniskās fantastikas šedevri tie dzīvos mūžīgi. Tieši tas žanra lauciņā pēdējo gadu laikā ir pietrūcis visvairāk (ja neskaita “Ex Machina”). Ja paveiksies, pie šī temata varēsim atgriezties kaut kad nākotnē, kad Vilnēvs ekranizēs it kā neekranizējamo “Dune”. Bet tikmēr “Pa asmeni skrejošais 2049” jau ir skatāms kinoteātros. 10/10
