Džonatans Gleizers nav pārlieku ražīgs režisors – “The Zone of Interest” ir tikai viņa ceturtā pilnmetrāžas filma, kas pie skatītājiem nonāk 10 gadus pēc viņa iepriekšējā darba, izaicinošās citplanētiešu filmas “Under the Skin” iznākšanas. “The Zone of Interest” iedvesmu ir smēlusies Mārtina Eimisa romānā ar tādu pašu nosaukumu, kas stāsta par Aušvicas koncentrācijas nometnes nacistu saimniekotājiem un viņu ikdienas dzīvi, lūkojoties uz to no trim dažādām perspektīvām. Taču Gleizers ir nolēmis atmest dažādos skatupunktus un romāna fiktīvos galvenos personāžos nomainīt pret reālajiem monstriem – filma piedāvā ieskatu īsta nacistu virsnieka un Aušvicas vadītāja Rūdolfa Hesa ģimenes prasti ikdienišķajās gaitās. Ak jā, un, starp citu, aiz ar dzeloņdrātīm noklātās pagalma sienas notiek genocīds. 

Taču koncentrācijas nometnē notiekošās šausmas Gleizers neparāda ne mirkli – tās mēs dzirdam tikai attālu šāvienu skaņās un no skursteņiem kūpošo dūmu atblāzmās. Tā vietā mēs divu stundu garumā vērojam, kā Hess un viņa ģimene, kurā šeptējas viņa sieva Hedviga (Sandra Hillere, vislabāk zināma no “Toni Erdmann”) un apkārt dauzās pieci bērni, dzīvo, cepuri kuldami, – Hedviga sarunā ar ciemos atbraukušo māti pat smejas, ka vietēji viņu dēvējot par Aušvicas karalieni. Hesa ģimene koncentrācijas nometnei pieguļošajā īpašumā ir iekārtojusies grezni. Tur ir gan vairākstāvu māja (kas gan, Hedviga pieticīgi piebilst, no ārpuses izskatās lielāka, nekā patiesībā ir), gan dārzs ar neskaitāmām puķēm, gan milzīga siltumnīca, nojume, pat baseins ar slīdkalniņu. Bet apjomīgā siena, kas šķir Hesu mājas no nometnes teritorijas, drīz vien apaugs ar vīnogulājiem – lai nebojā skatu. Prom no acīm – ārā no sirds. 

Tikmēr Rūdolfa, kuru stindzinoši auksti atveido Kristians Frīdels, galvenās rūpes ir sekmīga kāpšana pa karjeras kāpnēm, pēc iespējas efektīvāka nometnes darbības nodrošināšana un rūpes par ģimeni – viņš ir gādīgs tēvs, kurš meitām pirms gulētiešanas palasīs priekšā grāmatu. Vakarā ar sievu abi amizierējas, atceroties brīnišķīgi pavadīto laiku kādā Itālijas spa, kur Hedviga ļoti gribētu atgriezties vēl kādreiz. Arī viņa profesionālā dzīve rit kā parastam korporatīvā mehānisma zobratam, vien ar tādu atšķirību, ka biznesa tikšanās laikā saruna par to, kā strādāt vēl labāk, nozīmē apspriest vēl jaudīgākas nāves kameras izbūvi. Tikmēr nacistu centrālē galvenā problēma ir puķu fenderēšana – dobes esot izraustītas nacisma ideoloģijas sekotājiem nepiedienīgā paviršībā. 

Gleizers visas šīs ikdienas ainas filmē, ieturot fizisku distanci no Hesu ģimenes un vērojot viņu un apkārtējo gaitas ar stindzinoši aukstu skatienu – gluži kā zooloģiskajā dārzā. Visas nāves nometnes briesmas paliek ārpus kadra, mums pieredzot to, kā šī stāsta dalībnieki ir no tām abstrahējušies tiktāl, ka nemana pat šāvienu skaņas, kas, ja tām pievērstu uzmanību, izjauktu iekārtoto idilli. Tiem, kas šādu apzinātu aklumu sevī vēl nav izkopuši, iet grūtāk – Hedvigas māte, kas ierodas ciemos un tiek vesta tūrē dārza velšu apbrīnošanai, pie šāvienu skaņām salecas, un arī augstā siena viņu dara tramīgu. Bet uztraukumam nav vietas, Hedviga viņu mierina, garāmejot piebilstot, ka visi ebreji taču ir tur, otrā pusē, viņas paradīzi nebojājot. Banālās ikdienas monotoniju pārtrauc vien daži nakts skati, kas filmēti kā ar termokameru, vizuāli atgādinot neattīstītas filmiņas kadrus, – šeit mēs redzam kādas jaunas meitenes klusos pretestības centienus, pa nakti paslēpjot pa kādam ābolam koncentrācijas nometnē ieslodzītajiem.

Bet ar absolūti dominējošo sadzīves ainu attēlojumu Gleizers nebūt necenšas mums jebkādā veidā izjust simpātijas pret galvenajiem varoņiem – viņu necilvēcība slēpjas tieši viņu cilvēciskumā. Filma pārvelk treknu krustu pāri jebkādām idejam, ka kāds varēja nezināt, kas tieši notiek koncentrācijas nometņu teritorijās, uzsverot, ka tas ir bijis apzināts lēmums ignorēt acīmredzamo. Atainojot Hesa ģimenes ikdienu tik rutīniski neizteiksmīgā veidā, Gleizers arī uzsver, ka šīs zvērības pastrādāja tieši tādi paši cilvēki, kādi esam mēs visi, – tie nebija no nekurienes šeit ieradušies citplanētieši vai karikatūriski ļaundari, kādi parasti vērojami Holivudas filmās (kas, protams, spēlē pēc citiem noteikumiem). Masu slepkavības bija iespējamas tāpēc, ka cilvēki to ne tikai pieļāva, bet labprātīgi būvēja mehānismus, kas tās īstenoja, visu darot savas savtīgās labklājības vārdā. Līdz ar to arī “The Zone of Interest” kalpo kā ļoti spēcīgs brīdinājums par šodienas realitāti – cilvēku monstrozitātes seja patiesībā ne ar ko neatšķiras no tavas vai tava kaimiņa fizionomijas. Viss ir atkarīgs vien no apstākļiem un lēmumiem, ko katrs izvēlēsies pieņemt un ko būs gatavs neredzēt sava personīgā sirdsmiera labad.

Šajā ziņā, iespējams, baisi interesantākais filmas moments ir tās noslēgums, taču nevis tā dēļ, kas notiek uz ekrāna, bet gan skatītāju dēļ. “The Zone of Interest” sākas un beidzas vienādi – ar melnu ekrānu vairāku minūšu garumā, ko pavada Mikas Līvi nekomfortablā, bet efektīgā mūzika. Filmai noslēdzoties, tiklīdz parādījās šis melnais kadrs, Kannu kino festivāla pilnās zāles publika acumirklī, nesagaidot pat noslēguma titru sākumu, jau grāba somas un jakas, lēca kājas un metās tālāk savā vakara skrējienā. Iespējams, to vienkārši varam norakstīt uz festivāla trauksmaino ikdienu – vienmēr ir kāds nākamais seanss, uz ko paspēt, nākamā rinda, kurā jāstāv, vai raksts, kas jāpublicē. Taču to iespējams arī nolasīt kā biedējošu komentāru par to, cik briesmīgi ir atrofējusies mūsu visu reakcija, lūkojoties zvērībai, kuras lielākās drauds slēpjas tās prastajā vienkāršībā, tieši acīs.

Cerams, ka Gleizera nākamo filmu nevajadzēs gaidīt 10 gadus, bet, ja tā būs kau uz pusi tirpas pār kauliem izraisoša un spēcīga, kāda ir “The Zone of Interest”, tad gaidīšana būs tā vērta.