2024. gada balvu sezonai nu ir pielikts spilgts punkts – “Oskari” ir sadalīti, nu uz kādu brīdi no šīs sāncensības varam atpūsties. Šī gada ceremonija iepriecināja ar savu raito norisi, lieliskām runām un, protams, vienu no amizantākajiem nominētās dziesmas priekšnesumiem, kāds “Oskaros” jebkad ir redzēts.

Uzvarētājus noteikti jau zināt (ja gribat noskatīties uzvarētājfilmas, ieskatieties mūsu “Oskaru” gidā), tā ka ķeramies klāt interesantākajiem, negaidītākajiem, sirsnīgākajiem un smieklīgākajiem mirkļiem no šī gada ceremonijas.

12. Messi tomēr pārsteidz ar ierašanos

Tie, kas ir redzējuši “Anatomy of a Fall”, ļoti labi zinās, ka viena no filmas zvaigznēm ir suņa Snūpa atveidotājs Messi, kurš ir kļuvis par šīs balvu sezonas mīluli. Viņš pirms vairākām nedēļām apmeklēja “Oskaru” nominantu pusdienas, kur bija absolūtā uzmanības centrā, un pirms dažām dienām izskanēja ziņas, ka vairāku studiju pārstāvji esot bijuši dusmīgi uz šo “good boy”, jo, viņuprāt, tādējādi tika negodīgā veidā pievērsta uzmanība “Kritiena anatomijai” (tobrīd vēl balsošana par uzvarētājiem notika pilnā sparā). Sākotnēji izskanēja ziņas, ka Messi “Oskarus” tomēr neapmeklēšot, taču uz pasaules tomēr ir taisnība, un Messi uz ceremoniju ieradās, tērpies elegantā tauriņā (viņa ainas, ko redzam pasākuma gaitā, gan tika nofilmētas atsevišķi – tiešraidē viņš zalē tomēr neesot atradies, taču montāža bija teicama).

11. Komiskie dueti uz skatuves – Emīlija Blanta & Raiens Goslings un Keita Makinona & Amerika Ferera

“Oskaru” un citu balvu ceremonijās nereti piedzīvojam second-hand apkaunojumu, redzot Holivudas zvaigžņu sāpīgi neveiklos centienus jokot uz skatuves. “Sāpīgie” dueti ir gadu gaitā bijuši tik daudzi, ka joprojām pārņem teju bērnišķīgs prieks, redzot, kad kāds no šiem skečiem izdodas veiksmīgi. Šogad īpaši daudz smieklu sagādāja Emīlijas Blantas un Raiena Goslinga duets, kuri pieteica klipu, kas godināja kaskadieru darbu, taču vispirms reizi par visām reizēm mēģināja noskaidrot, kurš tad ir īstais Bārbenhaimera uzvarētājs (Goslingam šis vakars bija izdevies – pie viņa vēl atgriezīsimies). Arī Keitas Makinonas un Amerikas Fereras ievads labākās dokumentālās īsfilmas kategorijai izdevās lieliski – šeit gan vairāk nopelnu Makinonas kontā, kura kaut kā pamanījās pāriet no dinozauriem pie “tasteful nudes” (bonuspunkti arī Stīvenam Spīlbergam par gatavību piedalīties ēverģēlībās).

10. Korda Džefersona aicinājums Holivudas maku turētājiem

Šogad labākā adaptētā scenārija kategorijā triumfēja Kords Džefersons, kurš ne tikai sarakstīja, bet arī režisēja un producēja savu debijas pilnmetrāžas filmu “American Fiction”. Savā pateicības runā viņš aizrautīgi aicināja Holivudas lēmumu pieņēmējus uzdrošināties uzņemties vairāk risku – kā Džefersons trāpīgi atzīmē, arī 200 miljonu vērtie blokbāsteri ir riskanti. Un kāpēc gan vienas megafilmas vietā varbūt nenoriskēt ar 10 filmām, kas katra ir vērta 20 miljonus? Vai varbūt pat 50 filmām ar 4 miljonu lieliem budžetiem? Tas, cik grūti Holivudai pēdējo pāris gadu laikā ir gājis ar supervaroņu filmām, liecina, ka Džefersona vārdos derētu ieklausīties un pamēģināt ko jaunu.

9. “Anatomy of a Fall” triumfē P.I.M.P. pavadījumā

Bija diezgan pamatotas cerības, ka labākā oriģinālscenārija kategorijā varētu uzvarēt Žistīnes Triē režisētā un viņas kopā ar vīru sarakstītā “Anatomy of a Fall”. Cerības, ka filmas triumfa gadījumā uzvarētājus līdz skatuvei pavadošā mūzika varētu būt filmā skanošā un sižetā iepītā 50 Cent dziesmas “P.I.M.P.” instrumentālā versija, bija krietni mazākas – diez vai parasti konservatīvā ASV Kinoakadēmija sev ļautu tādas vaļības, vai ne? Bet reizēm sapņi tomēr piepildās, un tieši šī dziesma pavadīja Triē un Artūru Harari līdz skatuvei. Ja vēlaties ieslēgt šo skaņdarbu sev fonā šodienas darbiem (vai izkrišanai pa logu), lūgtum, te būs 2 stundu un 33 minūšu garš loop (tieši “Anatomy of a Fall” garumā!).

8. Džons Sīna kāpj uz skatuves kails

Daži no ceremonijas vadītāja Džimija Kimela jokiem izdevās vairāk, daži – mazāk, bet vienu no skaļākajām smieklu vētrām izraisīja viņa saspēle ar uz visādām ākstībām gatavo Džonu Sīnu. Abi it kā centās atsaukties uz vienu no slavenākajiem “Oskaru” ceremoniju brīžiem, kad 1974. gada ceremonijā pāri skatuvei pārskrēja kails vīrieitis. Šeit gan viss izvērtās nedaudz citādi, Džonam Sīnam kārtējo reizi pierādot savu komiķa talantu (tas, kā viņš pasaka vārdu “costumes”, vien ir ko vērts).

7. Minigodzillu iebrukums un triumfs

“Deadline” neatļauj video embeds, tāpēc noskatieties to “YouTube”.

Šogad labāko vizuālo efektu kategorijā mazs Godzillas izmēru cinītis gāza lielos Holivudas vezumus. Kategorijā, kur bieži vien triumfē megabudžetu filmas, kas ir varējušas izvērsties pēc pilnas patikas vizuālo efektu jomā, šoreiz uzvarēja par salīdzinoši ārkārtīgi mazajām naudiņām Japānā veidotā “Godzilla Minus One”. Filmas vizuālo efektu meistari visu balvu sezonu, piedaloties dažādos saviesīgos pasākumos, allaž bija uz tiem ieradušies ar īpaši mīlīgām Godzillas figūriņām, un arī “Oskari” nebija nekāds izņēmums – zeltītajām statuetēm uzvarētāju rokās vieta bija jādala ar mazajām milzu ķirzakām.

6. “Oskari” atgriežas pie iecienīta aktieru balvu pasniegšanas formāta

Noskatieties, kā Kilians Mērfijs saņēma labāka aktiera balvu, “YouTube”.

Vēl pirms ceremonijas par lielu prieku skatītājiem tika izziņots, ka šogad “Oskari” atgriezīsies pie ilgāku laiku neizmantotas, bet iemīļotas metodes, kā pasniegt balvas aktieru kategorijās. Katrai kategorija tika pieaicināts aktieru vai aktrišu piecinieks, kur katrs veltītu kādus skaistus un sirsnīgus vārdus nominētajiem aktieriem. Šie veltījumi bija gan vienkārši izjusti (Lupita Njong’o saraudināja labākās otrā plāna aktrises balvas ieguvēju Da’vainu Džoju Rendolfu līdz asarām – tieši pirms Rendolfai bija jākāpj uz skatuves, lai teiktu pateicības runu), gan ar humora piesitienu (īpašs shoutout Nikolasam Keidžam labākā aktiera kategorijā, slavinot Polu Džiamati – video atradīsiet iepriekšējā rindkopā). Vienīgā sūdzība, ko par šo formātu šogad varam teikt, ir, ka uzrunu dēļ netikām pie tradicionālajiem aktieru klipiem no filmām. Booooo!

5. Džonam Muleinijam jāvada nākamā “Oskaru” ceremonija!

Džimijs Kimels nav slikts “Oskaru” vadītājs, bet, domājams, ka mēs visi labprāt redzētu kādas jaunas vēsmas šajā ziņā, vai ne? Šogad sevi kā kandidātu šim amatam ir fantastiski pieteicis komiķis Džons Muleinijs (diez vai viņš to darīja ar šādu apzinātu mērķi, bet, Džon, tev tagad nav izvēles, visas pasaules tauta būs runājusi). Viņš jau lieliski izpaudās savā monologā kā “Oskaru” “Governors Awards” ceremonijas vadītājs (tajā tiek pasniegti “Oskari” par īpašiem nopelniem), turpinot veiksmīgo joku jūru arī šajā ceremonijā, pasniedzot “Oskaru” par labāko skaņu. Jau pirmajos pāris teikumos viņš liek auditorijai smieties skaļā balsī, perfekti trāpot ar “Madame Web” joku, pēc tam veikli pārejot uz minūti garu tangent, kurā pārstāstīja visu filmas “Field of Dreams” sižetu. Cilvēki, kas mēdz aizrauties ar stāstiem par savām mīļākajām filmām, ļoti labi saprata, kā tas var gadīties.

4. Ukrainas dokumentālā filma “20 Days in Mariupol” iegūst “Oskaru”

Noskatieties “20 Days in Mariupol” režisora Mstislava Černova pateicības runu “YouTube”.

Kā jau tas bija paredzams, labākās dokumentālās filmas kategorijā balvu ieguva “20 Days in Mariupol”, kas stāsta par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Filmas režisors Mstislavs Černovs, saņemot “Oskaru”, teica vienu no spēcīgākajām pateicības runām šī gada ceremonijā – lai gan, protams, ir prieks, ka Ukraina ir saņēmusi pirmo “Oskaru” valsts vēsturē, viņš un pārējie filmas veidotāji būtu bijuši krietni priecīgāki, ja šādai filmai nebūtu bijis jāeksistē, kā arī Černovs mīļuprāt visu šo atzinību, ne mirkli neminstinoties, iemainītu pret mieru savā zemē. Politisko runu kategorijā spēcīgus vārdus teica arī “The Zone of Interest” režisors Džonatans Gleizers, saņemot “Oskaru” labākās starptautiskās filmas kategorijā, aicinot panākt mieru Gazā – “Right now we stand here as men who refute their Jewishness and the Holocaust being hijacked by an occupation which has led to conflict for so many innocent people, whether the victims of October 7 in Israel or the ongoing attack in Gaza.”

3. “Oppenheimer” un Kristofera Nolana triumfs

Šī gada ceremonijā visvairāk zeltīto statuešu, kā jau tas bija gaidāms, saņēma “Oppenheimer” – domājams, reti kurš būs gatavs apstrīdēt šīs filmas panākumus, tie ir absolūti pelnīti. Šis tātad bija gads, kad “Oskars” beidzot nonāca arī Kristofera Nolana rokās, cildinot viņa veikumu kā režisoram. Īpaši gribas izcelt tieši viņa pateicības runu, kuras beigās pēc tradicionālajiem “paldiesiem” aktieriem, filmēšanas komandai, ģimenei un pārējiem, viņš skaisti un eleganti mums atgādināja, ka kino kā mākslas forma, vēsturiskos mērogos rēķinot, patiesībā vēl ir tikai savos pirmsākumos: “To the Academy — movies are just a little bit over 100 years old. We don’t know where this incredible journey is going from here. But to know that you think I’m a meaningful part of it means the world to me.”

2. Emma Stouna negaidīti pārspēj Liliju Gledstounu

Pirms šī gada ceremonijas nebija daudz nezināmo lielumu gaidāmo uzvarētāju sarakstos – lielākajā daļā kategoriju bija diezgan skaidrs, kurš būs uzvarētājs, vēl pirms lielā pasākuma. Viens no izņēmumiem, kur vēl bija saglabājusies pamatīga intriga, bija labākās aktrises kategorija, kurā karstā sāncensībā līdz pat pēdējam brīdim viena otrai blakus skrēja Emma Stouna (“Poor Things”) un Lilija Gledstouna (“Killers of the Flower Moon”). Likās gan, ka pēdējo nedēļu laikā svaru kauss ir sācis sliekties Gledstounas virzienā – tieši viņa ieguva Aktieru ģildes balvu (aktieri ir absolūti lielākais balsotāju bloks “Oskaros”), viņa būtu pirmā Amerikas pirmiedzīvotāju izcelsmes aktrise, kas uzvarētu šajā kategorijā, savukārt Emmai Stounai jau ir viens “Oskars”. Beigu beigās tomēr aploksnē bija ierakstīts Emmas Stounas vārds – turklāt aktrise acīmredzami pati to nebija gaidījusi, ko apliecināja viņas mīligi haotiskā runa un trīcošās rokas (salīdziniet šo runu ar viņas pirmā “Oskara” runu un redzēsiet pamatīgu atšķirību, jo toreiz viņas uzvara bija teju garantēta). Jebkurā gadījumā – abas aktrises bija balvas cienīgas, tāpēc prieki būtu bijuši tik un tā. Nedaudz traka gan liekas ASV Kinoakadēmijas šķietamā alerģija pret Mārtina Skorsēzes filmu atalgošanu ar zeltītajām statuetēm – Skorsēzes pēdējās četras spēlfilmas ir tikušas pie 26 nominācijām, bet nav ieguvušas nevienu (!) “Oskaru”.

1. Raiens Goslings IR Kens – “I’m Just Ken” kļūst par vakara naglu

Pilno uzstāšanos noskatieties “Deadline” “YouTube” kanālā.

Vakara gaidītākais brīdis ne vienam vien skatītājam (labi, nemelosim – VISIEM skatītājiem) bija apsolītais “Barbie” dziesmas “I’m Just Ken” priekšnesums paša Raiena Goslinga izpildījumā. Vēl pirms ceremonijas tika ziņots, ka viņam uz skatuves pievienošoties 65 dejotāji, kas arī nebija melots, bet kā īpaši pārsteigumi bija arī citu filmas Kenu (Kingslija Ben-Adira, Simu Liu un citu) pievienošanās Goslingam, SLASH????, atsauces uz “Gentlemen Prefer Blondes”, kā arī visas auditorijas aizrautīgā vienošanās šajā tik lipīgajā dziesmā (“La La Land” faniem īpaši sirsniņas ietrīsējās, uz mirkli redzot Emmas Stounas un Goslinga dziesmoto reunion). Raiens Goslings ir fantastisks komiskais aktieris, kuram izdodas būt tik smieklīgam ar absolūto nodošanos jokam – ja viņš ir kaut ko uzņēmies darīt, tad to dara par visiem 100 procentiem, un rezultāti ir burvīgi. Gribam viņu vēl daudzās, daudzās komēdijās! Nu, un dziedāt viņš arī māk, par to sakām paldies viņa “Disney” zvaigznes ērai jaunībā.