Tā kā visi esam noguruši, tad iztiksim bez gariem ievadiem, jo arī pats tops patiesībā ir sanācis gana garš – šogad pa visiem kopā nosaucām veselas 50 filmas (bet vismaz skaisti apaļš skaitlis, vai ne?)! Tad nu tās visas arī jūsu uzmanībai – no 50. līdz 21. vietai pārskriesim tā ātri, ātri pāri, lai topa divdesmitniekam jeb pašam krējumiņam veltītu individuālāku un kārtīgāku uzmanību.
Kā jau ierasts, topā iekļautas tādas filmas, kurās šajā gadā ir bijušas legālos veidos skatāmas Latvijā (kinoteātrī, straumēšanas servisos, diskos), tāpēc te vieta atradusies arī dažām filmām, kas citur topos figurēja pagājušogad, bet pie mums savu pirmizrādi piedzīvoja šogad.
Kino Kulta gada tops veidots, balsotājiem katram iesniedzot savu top 10 filmu sarakstu, attiecīgi katrai filmai piešķirot punktu skaitu no 10 līdz 1 un summējot kopā rezultātu. Par filmām balsoja Kino Kulta paplašinātā autoru komanda: Uldis Burkevics, Toms Cielēns, Elīna Čapiņa, Roberts Kuļenko, Sergejs Musatovs, Līva Spandega, Sergejs Timoņins, Justīne Ulvinde, Reinis Važa, Nataļja Zagradska.
50.–48. vieta: “Fire of Love”, “Vengeance”, “X”
Kā jau katru gadu sāksim ar tiem, kas topā ielīda kā caur adatas aci, un šī gada topu ir tas gods atklāt interesantai trijotnei. Dokumentālo filmu cienītājiem aizraujošus mirkļus sagādās stāsts “Fire of Love”, kas ar stāstu par vulkanologu pāri kārtējo reizi atgādinās par to, kādas niecības cilvēki ir dabas priekšā. Nepamanīta nav palikusi aktiera un nu arī režisora B. Dž. Novaka režijas debija, melnā komēdija “Vengeance”, kas stāsta par rakstnieku, kas izmeklē kādas sievietes, ar ko savulaik bija salaidis, slepkavību. Un, runājot par slepkavībām, vieta topā atradās arī Taja Vesta šausmu trillerim “X”, kas aši vien būs pāraudzis triloģijā – šogad iznāca arī filmas prīkvels “Pearl”, bet tapšanas stadijā ir arī trešā filma “MaXXXine”.
47.–45. vieta: “Flee”, “Marcel the Shell With Shoes On”, “The Roundup”
Šogad topā nonākušas arī pāris animācijas filmas – kā pirmā no tām minama šī gada “Oskaru” sacensībā vairākkārt figurējusī Dānijā tapusī filma “Flee”, kas stāsta par kādu vīru, kurš no dzimtās Afganistānas aizbēga uz Dāniju. Apgriezti proporcionālu filmas galvenā varoņa izmēriem piemīlības devu sagādās pilnmetrāžas stāsts par runājošo gliemezīti Marselu “Marcel the Shell With Shoes On”. Savukārt action žanra cienītāji labi zinās, ka bieži vien interesantākais šajā jomā nāk ne no Holivudas, tāpēc Dienvidkorejā tapusī “The Roundup” ātri vien jāpieliek savām skatāmlistēm, ja tas jau nav izdarīts.
44.–39. vieta: “Athena”, “Doctor Strange in the Multiverse of Madness”, “Guillermo del Toro’s Pinocchio”, “Jackass Forever”, “King Richard”, “Miracle Valley”
Eksplozīvu enerģiju un kontrolēti nekontrolētu haosu piedāvā Francijā tapusī un uz Venēcijas kino festivāla “Zelta lauvu” cierējusī asa sižeta drāma “Athena”, kuras darbība norisinās kādā Francijas pilsētas rajonā, kur izcēlušies nemieri. Tikmēr “Marvel” piedzīvo salīdzinoši grūtus laikus – satura pašiem savā universā ir tik daudz, ka tas jau sāk slīdēt garām kā pašsaprotama lieta, un šogad vien topa lejasgalā atrodam “Doctor Strange in the Multiverse of Madness”. Savukārt šogad notikušajā divu Pinokio cīņā bija iespējams tikai viens uzvarētājs – “Guillermo del Toro’s Pinocchio”, kuru, ļoti iespējams, redzēsim arī “Oskaros”. Ar pārgalvīgiem trikiem likteni turpina izaicināt “Jackass” apvienības draugi, kuru svaigākais un it-kā-pēdējais-bet-varbūt-arī-ne veikums “Jackass Forever” pamanījās ne tikai nošokēt, bet arī pārsteigt emocionāli. Biopicu galā Vila Smita “King Richard” vēsturē, protams, būs iegājusi ar THE SLAP, bet neļaujiet “Oskaru” skandālam aizēnot pašu filmu – stāsts par Serēnas un Vīnusas Viljamsas tēvu Ričardu ir jūsu uzmanības vērts. Bet, ja kāds filmu veidotājs kāro nonākt Kino Kulta topā, bet nezina, kā to izdarīt, lūk, ņemiet piemēru no Grega Sestero – atbrauciet ciemos pie mums un uzrīkojiet kādu īpašo seansu, kā to izdarīja Gregs, parādot mums ne tikai savu kulta klasiku “The Room”, bet arī savu pavisam svaigo režijas veikumu šausmu žanrā “Miracle Valley”, ar ko arī patīkami pārsteidza.
38.–34. vieta: “Apollo 10 1/2: A Space Age Childhood”, “Kimi”, “Moonage Daydream”, “Parallel Mothers”, “See How They Run”
Animāciju topā pārstāv arī Ričarda Linkleitera nostalģiskais atmiņu brauciens savā bērnībā “Apollo 10 1/2: A Space Age Childhood”, kurā viesojamies 1969. gadā, lai palūkotos, kā nolaišanās uz Mēness izskatījās jauniešiem tepat uz Zemes. Stīvens Soderbergs turpina rotaļāties ar dažnedažādiem žanriem un idejām, šoreiz savā svaigākajā filmā, trillerī “Kimi” apspēlējot “Rear Window” idejas mūsdienu gaismā. Savukārt Deividu Boviju neviens nevarēja ielikt nekādos rāmjos, tāpēc ir tikai loģiski, ka Breta Morgena dokumentālā filma par mākslinieku “Moonage Daydream” arī neietilpst nekādos tradicionālo doķeņu rāmjos. Šī gada sarakstā, pateicoties tam, ka filma kandidēja šī gada “Oskaros”, pamanījās iespraukties arī Pedro Almodovara lieliskā drāma “Parallel Mothers”. Bet šobrīd īpaši aktuālajam detektīvfilmu žanram stilīgs un izklaidējošs pienesums izrādījās amizanti komiskā “See How They Run”.
33.–29. vieta: “After Yang”, “Black Panther: Wakanda Forever”, “Decision to Leave”, “Uncharted”, “Violent Night”
Lai gan šobrīd visa kino pasaule burbuļo par Kolinu Farelu filmā “The Banshees of Inisherin”, viņš šogad paspīdēja dubultā – nepalaidiet garām viņa veikumu Kogonadas lieliskajā zinātniskās fantastikas drāmā “After Yang”. Uz “Black Panther: Wakanda Forever” kā “Marvel” 4. fāzes noslēguma filmu tika liktas īpaši augstas cerības (it sevišķi pēc fantastiskā pirmā treilera), bet kaut kas līdz galam nenostrādāja arī tur – taču vismaz topa vidū filma paspēja iespraukties. Jau minēto Dienvidkoreju topā pārstāv arī Čanvuks Parks, kurš pēc sešu gadu pārtraukuma atgriezās uz ekrāniem ar fascinējošo romantisko detektīvmistēriju “Decision to Leave”. Savukārt to, ka Kino Kults kā vienība ir absolūti eklektiska parādība ar visdažādākajām gaumēm, apliecina tas, ka Parka filmai tieši blakus nostājusies videospēļu ekranizācija “Uncharted” – bet tāpēc arī tie topi ir tik interesanti. Visbeidzot – cerams, ka nedabūsim pa mici no Deivida Hārbora Ziemassvēku vecīša par to, ka viņa “Violent Night” topā nav augstākā vietā.
28.–24. vieta: “Amsterdam”, “The Banshees of Inisherin”, “Corsage”, “Sr.”, “The Wonder”
Pēc ilgāka pārtraukuma uz ekrāniem šogad atgriezās Deivids O. Rasels (kāpēc tā, to ļausim izlasīt pašam), kuram, neskatoties uz savu pretrunīgo slavu Holivudā, izdevās savākt ļoti iespaidīgu aktieru ansambli savam komiskajam trillerim “Amsterdam”. Tikmēr daži no mums nepacietībā jau izmantoja izdevību, “The Banshees of Inisherin” jau esot pieejamai “Blu-Ray” formātā, lai filmu iekļautu šī gada topā – bet mēs pārējie pagaidīsim līdz janvāra nogalei, lai Mārtina Makdonas filmu novērtētu uz lielā ekrāna, kad paredzēta tās iznākšana pie mums, “Oskariem” tuvojoties. No tā saucamā festivālu kino šogad īpaši izcēlās neparastā vēsturiskā filma “Corsage”, kuru īpaši vērts redzēt galvenās lomas atveidotājas Vikijas Krīpsas dēļ. Dokumentālā kino lauciņā šogad padarbojās Roberts Daunijs juniors – viņu mēs pazīstam ļoti labi, bet filmā “Sr.” viņš mūs sapazīstina ar otru Robertu Dauniju jeb RD senioru, RDJ tēvu. Visbeidzot – šogad ļoti daudz dzesējām mutes par Florences Pjū filmu “Don’t Worry Darling” (un lielākoties ne jau pašas filmas dēļ), bet vispār labāk būtu runājuši par viņas kopdarbu ar Sebastianu Lelio, psiholoģisko drāmu “The Wonder”.
23.–22. vieta: “Prey”, “Red Rocket”
Pēc tam, kad franšīze pirms četriem gadiem sasniedza, iespējams, savu zemāko punktu ar “The Predator”, Dena Trahtenberga “Plēsoņas” sāgas prīkvels “Prey” nāca kā pārsteidzošs svaiga gaisa malks, sagādājot kārtīgas action žanra izpriecas un padarot Amberu Midtanderu par īstu zvaigzni. Tikmēr Šons Beikers savās filmās turpina stāstīt tādus stāstus, kādus nestāstīs neviens cits – melnās komēdijdrāmas “Red Rocket” centrā ir pornofilmu zvaigzne, kas atgriežas savā dzimtajā mazpilsētā, ar savu klātbūtni izjaucot tās ierasto ikdienu.
21. vieta: “Blonde”
Tieši vienu vietu aiz svinīgā divdesmitnieka topā iešmauca šī gada vispretrunīgākā un skandalozākā filma – par Endrjū Dominika “Blonde” šķēpu lauzts ir daudz, strīdi ir bijuši dažnedažādi un ļoti skaļi, bet viens nu gan ir skaidrs – vienaldzīgu šis stāsts par Merilinu Monro neatstāja nevienu.
20. vieta: “Nightmare Alley”
Ar Giljermo del Toro darbiem šogad sanāca kā ar autobusiem – nepacietīgi gaidi, kad tad nu viens būs klāt, bet tad, protams, uzrodas veseli divi. Bet tā nu gadās, ja vienlaikus tiek žonglēts ar tik daudziem projektem, kā to mēdz darīt del Toro. Viņa ilgi un dikti loloto “Pinocchio” šajā sarakstā jau redzējāt, bet galveno topa divdesmitnieku ir tas gods svinīgi atklāt citam viņa veikumam, kas pie mums kinoteātros bija redzams nu jau tālajā janvārī – “Nightmare Alley”. Šis noir stila psiholoģiskais trilleris zināmā mērā neraksturīgi del Toro iztika bez pārdabiskiem elementiem, bet tamdēļ nebija ne ar ko mazāk interesants skatītājiem – turēties pretī Bredlija Kūpera un Keitas Blānšetas duetam spēs vien retais.
Izlasi Reiņa Važas “Nightmare Alley” recenziju!
19. vieta: “All Quiet on the Western Front”
Gadu gaitā mums ir bijis tik daudz kara filmu, ka brīžiem gribas uzdot jautājumu – vai ir vēl vispār kaut kas, ko tām pateikt, kas vēl ir par šiem konfliktiem palicis nepateikts? Vācijā tapusī “All Quiet on the Western Front” skaļi, neaizmirstami un kategoriski saka, ka tai ir ko teikt, it sevišķi, ja ņemam vērā faktu, ka Pirmais pasaules karš joprojām ir uz ekrāniem salīdzinoši retāk atainots nekā pēc divām desmitgadēm sekojušais nākamais vispasaules konflikts. Bet par to, kāda veida sakāmais tas ir, daudz priekšā pasaka fakts, ka filma patiesībā ir klasificējama “pretkara” žanrā. Par šo Ēriha Marijas Remarka darba ekranizāciju, visticamāk, runāsim arī vēl nākamajā gadā – šī Pirmā pasaules kara drāma turpina cīņu par “Oskariem”, tostarp labākās ārzemju filmas kategorijā.
18.–16. vieta: “Three Thousand Years of Longing”
Ko Džordžs Millers sadarīja pēc tam, kad lika visai kino pasaulei sajūsmā ieplestām acīm ieķerties kinoteātru krēslos un aizturēt elpu, sekojot līdzi ellīgi neprātīgajām “Mad Max: Fury Road” ainām? Vai viņš vēlreiz metās tuksnešainajās ārēs ar trakām un traki eksplodējošām uzpariktēm? Nē, Millers nolēma mūs iepriecināt ar ko action mērogā mazāku, bet intrigas ambīcijās tikpat iespaidīgu – stāstu par stāstiem, metafikcionālu rotaļu “Three Thousand Years of Longing”. Vienīgais, par ko žēl, paliek tas, ka Idrisa Elbas atveidotais džins mums un Tildai Svintonei izstāstīja tikai trīs stāstus no savām pagātnes dēkām – viņā mēs būtu gatavi klausīties vēl un vēl. Millers un tuksnesis nekur nepazudīs (“Furiosa” gaidām 2024. gadā), bet, ja viņam gribas pa vidu iešmaukt vēl pa šādiem eksperimentiem, mēs esam tikai un vienīgi “par”.
18.–16. vieta: “Men”
To, ka Aleksam Gārlandam jautājums, vai viņa filmas kāds sapratīs, ir diezgan mazsvarīgs, jau apliecināja viņa iepriekšējā filma “Annihilation” (un arī viņa veidotais seriāls “Devs”). Ar ļoti līdzīgu, bet vēl pat drastiskāku attieksmi viņš ir veidojis arī savu jaunāko darbu, šausmu filmu “Men”. Par to, ko tad filma īsti nozīmē un kā ir interpretējami tās šokējošākie pavērsieni, strīdu ir bijis daudz (vai tam visam apakšā ir kāda mitoloģiska jēga? vai Gārlands vienkārši pin labirintus labirintu pēc? varbūt tas vispār ir mazsvarīgi?). Bet, lai nu kā tur būtu ar to jēdzienisko pusi, kuras interpretāciju atstāsim katra paša ziņā, par vienu lietu gan būsim vienisprātis – šīs filmas kulminācija tiem, kas to pieredzēja savām acīm, atmiņā iespiedīsies uz mūžiem.
18.–16. vieta: “Bullet Train”
Deivida Līča asa sižeta komēdija “Bullet Train” ir pelnījusi atrašanos šajā sarakstā kaut vai tāpēc, ka filmas latviskais tulkojums subtitros mums visiem atgādināja par tāda brīnišķīga vārda kā “sūdbambālis” eksistenci. Bet šis bojeviks mācēja izklaidēt ne tikai lingvistiskā jomā – skatīties, kā Breds Pits un kolēģi viens ar otru mahājas ierobežotajā telpā (ļoti ātri braucošā vilcienā), kur nekad nevar zināt, vai naža dūriens/lidojoša lode gaidāma no priekšpuses vai muguras, bija ļoti jestri. Aktieru ansamblī īpašu prieku daudziem noteikti sagādāja Bad Bunny dalība ēverģēlībās (kā nekā viņš ir “Spotify” gada visstraumētākais mākslinieks, tā ka fanu viņam, varam secināt, netrūkst), bet visu filmu no pārējo kolēģu degungala beigu beigās “nozaga” Ārona Teilora-Džonsona slidenais Mandarīniņš.
15. vieta: “C’mon C’mon”
Tiem, kam pēc “Joker” prasījās tādu kārtīgu Vakīna* Fīniksa imidža restartu, talkā nāca Maiks Milzs ar savu nomināli pagājušā gada, bet pie mums tikai šogad nonākušo filmu “C’mon C’mon”. Tajā Fīnikss atveido radio žurnālistu, kurš apstākļu sakritības rezultātā daudz laika sāk pavadīt kopā ar deviņus gadus veco māsasdēlu, un caur abu sarunām mums paveras pavisam unikāls skats uz pasauli. Milza filmogrāfija līdz šim nav bijusi iespaidīga kvantitatīvā ziņā, bet par kvalitāti gan neviens i negrasās sūdzēties – “C’mon C’mon” ir vairāk nekā lielisks papildinājums iepriekš jau redzētajiem un cilvēcības caurvītajiem stāstiem “Beginners” un “20th Century Women”.
* Šī diskusija sen jau ir noslēgusies, samierinieties.
14.–13. vieta: “The Rescue”
Laika plūdums ir tik neprātīgs, ka ir gandrīz grūti noticēt, ka ir pagājuši jau četri gadi, kopš pasaule ar aizturētu elpu sekoja līdzi tam, vai glābējiem izdosies atsvabināt dziļi Taizemes alu labirintā iesprostotos zēnus un viņu futbola komandas treneri. Protams, ka šādu notikumu pēcāk steidza stāstīt arī kino industrija, turklāt, kā jau tas ierasts, ne vienā formātā vien. Šī gada topā vieta neatradās Rona Hovarda veidotajai mākslas filmai par šo glābšanas operāciju “Thirteen Lives” (kas gan nav zemē metama), jo, ja grasāties skatīties tikai vienu šī stāsta versiju, tad tai vajadzētu būt dokumentālajai filmai “The Rescue” – tā lieliski parādīs, cik neprātīgi sarežģīta bija šī glābšanas operācija, un filma spriedzē liks kutēt visiem nervu galiņiem, lai gan tās iznākums mums visim ir labi zināms.
14.–13. vieta: “Barbarian”
Kā jau tas mēdz būt ar šausmu filmām, arī “Barbarian” pieder pie tām, kuras vislabāk ir skatīties, par tām nezinot pilnīgi neko, izlaižot pat treilerus*. Arī šis ir viens no tiem gadījumiem, kad jo mazāk par filmu un tās pavērsieniem zināsiet, jo lielāks šaušalu baudījums jums beigu beigās sanāks. Bet tiem, kam tomēr vajag kādu maziņu āķīti, pateiksim vien to, ka pēc “Barbarian” noskatīšanās ar “Airbnb” vairs negribēsiet krāmēties nekad dzīvē. Bils Skārsgārds (a.k.a. Skārsgārds numur 3) savukārt šķiet pavisam mājīgi iejuties šausmu atmosfērā – pēc tam, kad viņš terorizēja Deriju kā klauns Penīvaizs “It” filmās, šeit viņš ir ne tikai redzams vienā no lomām, bet arī uzņēmies producenta pienākumus, un, ja viņam arī turpmāk būs tikpat laba gaume, tad nākotnē mūs varētu gaidīt vēl daudz lielisku pārsteigumu.
* Šis gan vispār bija gads, kad “Vox” beidzot pateica to, ko jau sen domā daudzi, – treilerus vispār labāk nevajag skatīties nekam.
12. vieta: “Boiling Point”
Šogad sanāca tā, ka mūs iepriecināja īpaši daudz stāstu par virtuvēm – visi esam skatījušies gana daudz kulināro televīzijas šovu, lai zinātu, ka ēdiena gatavošana ir fantastiski dramatiska vide, kur mēdz saimniekot Izcili Dramatiskas Personības. Uz mazajiem ekrāniem sajūsmas dziesmas ir dziedātas seriālam “The Bear”, bet uz lielajiem ekrāniem virtuvju aizkulišu drāmu drudžaini enerģiskā un haotiskā krāšņumā parādīja britu drāma “Boiling Point”, kas stāsta par vienu vakaru kādā prestižā Londonas restorānā. Kā papildu ķirsītis te visam pa virsu – filma visa ir uzņemta vienā trakotā kadrā (turklāt īstā – te jums nav nekādas “Birdman” tipa krāpšanās), stresa līmeņiem līdz ar to tik tiešām sasniedzot vārīšanās atzīmi. Filmā redzam trešo no četriem kopumā nofilmētiem mēģinājumiem.
11.–10. vieta: “The Menu”
Ar kulinārām izvirtībām arī turpināsim – bet šoreiz melni komiskā un satīriskā garā. Arī Marka Mailoda režisētās “The Menu” centrā ir Izcili Dramatiska Personība – Reifa Fainsa atveidotais šefpavārs, kura īpaši kūrētajā vakariņošanas pieredzē nonāk viegli skeptiskā Anja Teilore-Džoja. Ar ko tas viss beidzas, te jums, protams, nespoilosim, bet tiem, kam ūbersmalko restorānu izdarības allaž likušās pārspīlētas, šī filma būs īsti gards kumosiņš (pun intended). Bet tam, ka “The Menu” satīra nostrādā labi, nevajadzētu būt nekādam pārsteigumam, jo Mailods ar šerpām un nešpetni ironiskām izdarībām ir uz “tu” – kā nekā viņš ir bijis režisors 13 “Succession” sērijām (seriālu topu šogad netaisām, tāpēc šeit tas vienpersoniski tiek pasludināts par gada seriālu).
11.–10. vieta: “Elvis”
“STOP THE COUNT! STOP THE COUNT!” brēca šī raksta autore, kad kā pirmā un vienīgā bija pati sev iesniegusi šī gada topu, kur “Elvis” bija pirmajā vietā. Pieprasu pārskaitīšanu, te viss bija rigged, Bazu Lurmenu par prezidentu (Ostinu Batleru par viceprezidentu)! Daudzējādā ziņā dīvainajā un bieži vien drūmajā 2022. gadā Baza spīguļi Elvisa Preslija biopicā, kuru pats Preslijs kā cilvēks interesē tikai nosacīti, jo tā vienkārši grib dejot, bija tieši tas, kas bija vajadzīgs.
Izlasi Līvas Spandegas “Elvis” recenziju (kas tapa pēc pirmās no desmit skatīšanās reizēm)!
9. vieta: “The Batman”
Lūk, līdz kam esam aizdzīvojušies – DC filma ne tikai aizlien priekšā visiem “Marvel Cinematic Universe” veikumiem, bet pat iespraucas top desmitniekā. Bet patiesībā jau “The Batman” gadījumā tas nav nekāds milzīgais pārsteigums, jo uz Meta Rīvsa versiju par sikspārņoto detektīvu tika liktas pamatīgas cerības, kuras filma daudziem arī attaisnoja. Šī Gotema bija īpaši drūma un melna, mūsu jaunais Betmens vēl patiesībā ir diezgan zaļš gurķis, kurš vēl tikai mācās detektīvzinības, bet Zojas Kravicas Selīna Kaila ar saviem nadziņiem tā ieķērās mūsu visu sirsniņās, ka viņas atkārtotu parādīšanos sīkvelā nevis vienkārši gribam, bet pieprasām! Sad Affleck tikmēr sēž stūrītī un turpina būt skumjš. Bet mēs nevaram vien sagaidīt, kad varēsim laist vēl vienā riņķa dancī ar šīs Gotemas padibenēm.
Izlasi Toma Cielēna “The Batman” recenziju!
8.–6. vieta: “Triangle of Sadness”
Kad pirms dažiem gadiem režisors Rūbens Estlunds, tikko triumfējis Kannu kino festivālā ar “The Square”, paziņoja, ka viņa nākamā filma būs satīriska šķiru un mūsdienu slavenību izšķērdīgo izvirtību kritika, mēs visi nekavējoties “Triangle of Sadness” iemetām pie savām gaidītākajām filmām. Un Estlunds nepievīla arī šoreiz – “Skumju trīsstūris” skarbi un bez žēlastības kariķē mūslaiku bagātos un varenos. Ironiskā kārtā filma, kuras darbība notiek uz ekstravaganta kruīza kuģa, tika pie “Zelta palmas zara” šī gada Kannu kino festivālā, kas cita starpā, protams, slavens ar savām spožajām ballītēm uz… jahtām. Starp citu, filmas nosaukumā minētais skumju trīsstūris nāk no plastisko ķirurgu terminoloģijas – tās ir grumbiņas starp uzacīm, no kurām var tikt vaļā 15 minūšu laikā ar botoksa injekcijas palīdzību.
8.–6. vieta: “RRR”
Internetu varam vainot pie visādām mūsdienu briesmām un nelaimēm, bet reizēm tas tomēr izdara arī labas lietas – piemēram, paplašina mūsu gaumju un interešu horizontus. Tā nu šogad Kino Kulta (un ne tikai mūsu) gada topā ļoti stabilu un augstu vietu ieņēmusi Indijā tapusī filma “RRR”, kurai ļoti par labu nāca tās pieejamība “Netflix” katalogā. Šim episkajam vēsturiskajam rubakam pat nekādi netraucēja iespaidīgā vairāk nekā trīs stundu hronometrāža. Šī ir tēma, par ko pēdējā laikā čīkstam arvien biežāk, bet problēma jau patiesībā nav filmu garumā kā tādā. Ja tās ir tik aizraujošas un enerģiskas, kāda ir “RRR”, tad filmas var būt kaut piecas stundas garas – no kā mēs arī neatteiktos šajā gadījumā. Bet varbūt tiksim pie kā labāka – ja pirms filmas iznākšanas, par sīkvela plāniem filmas autori neko neteica, tad pēc “RRR” grandiozajiem panākumiem nu jau dzirdamas runas par stāsta turpinājumu.
8.–6. vieta: “Nope”
Džordans Pīls ar savām pirmajām divām režisētajām (un sarakstītajām) filmām “Get Out” un “Us” pats sev uzstādīja tik augstu latiņu, ka likās, ka pārlēkt tai pāri arī trešoreiz pēc kārtas būs nu teju neiespējami. Bet izrādās, ka Pīlam tas bija pa spēkam! “Nope” turpina viņa aizsākto lakonisko nosaukumu un šaušalīgi neomulīgo atmosfēru tradīciju, bet visādā citādā ziņā tas atkal ir kas pilnīgi jauns un pārsteidzošs no pārsteigt mākošā režisora. Kā jau minējām pie “Barbarian”, arī “Nope” gadījumā skatīšanās būs jo īpaši aizraujoša, ja par filmu zināsiet pēc iespējas mazāk, bet filmu faniem (kādi jūs noteikti esat, ja jau lasāt šo rakstu) pačukstēsim priekšā vien to, ka filmā atradīsiet neskaitāmi daudz viltīgu kino jociņu un atsauču. Bet nu gaidām Pīla nākamo darbu un mēģinām uzminēt, kāds īsnosaukums tam tiks izvēlēts šoreiz!
5. vieta: “Avatar: The Way of Water”
“Avatar” sīkvelu (pirmo no ašpadsmit piesolītajiem) gaidījām veselu mūžību – 13 gadi nav nekāda joka lieta. It sevišķi ja vēl ņemam vērā to, kā ir mainījušies skatītāju paradumi – vai mūsdienu pie “TikTok” garuma video pieradušās paaudzes maz spēs noturēt uzmanību gana ilgi, lai novērtētu Džeimsa Kamerona trīsstundīgo ceļojumu pa Pandoras ainavām? Jautājumu un skepses bija daudz (joku arī), bet ar “Avatar: The Way of Water” Kamerons kārtējo reizi pierādīja, ka zina, ko dara, sagādājot vēl vienu aizgrābjošu un pārsteidzošu raundu Pandorā – šoreiz gan nevis tās džungļos, bet gan ūdenī. Un arvien advancētākās tehnoloģijas ne tikai ļauj mums justies kā tiešām Pandoras ūdeņos iegrimušiem, bet ļauj arī Kameronam ampelēties pēc sirds patikas – ja viņš gribēs uzticēt Sigurnijai Vīverei tīņu vecuma navi jaunietes lomu, tad viņš to arī darīs!
4. vieta: “The Northman”
Lai gan pats Roberts Egerss par savu pirmo pieredzi ar lielas studijas filmu un megabudžetu nebija milzīgā sajūsmā (tieši procesa izbaudīšanas ziņā), mēs par galarezultātu nu nekādi nesūdzamies – “The Northman” turpināja režisora veiksmīgi uzņemto kursu, kur pieturas punkti ir viena lieliska filma pēc nākamās. Šoreiz Egerss, dubļiem un asinīm (un ironiskam humoram?) šķīstot uz visām pusēm, pārstāstīja mums skandināvu leģendu, kas pēcāk kalpoja par iedvesmu Šekspīra “Hamletam” – Aleksandra Skārsgārda (a.k.a. Skārsgārds numur divi) mežonim no dāņu prinča distance gan te sanāk pamatīga. Vienīgais, kā šajā brutālas enerģijas caurvītajā darbā pietrūka, bija kāds ikonisks dzīvnieks – “The Witch” sastaptais Melnais Filips joprojām ir neapstrīdams karalis šajā ziņā, “The Lighthouse” bija tā kaija, un arī “The Northman” kaut kā prasījās ko tikpat atmiņā paliekošu faunas ziņā.
Izlasi Justīnes Ulvindes “The Northman” recenziju!
3. vieta: “Glass Onion: A Knives Out Mystery”
Jau tad, kad nācām ārā no kinozālēm, tikko noskatījušies “Knives Out”, mēs visi skaļi lūdzām, nē, pieprasījām vēl citas Benuā Blanka detektīvmistērijas no Raiena Džonsona. Un tieši to viņš arī sagādāja, “Glass Onion: A Knives Out Mystery”, dažuprāt, pat pārspējot pirmās filmas iespēto. Šeit mums ir pilnīgi jauna slepkavība, pilnīgi jauni personāži (izņemot Daniela Krega Blanku, kurš atgriežas ar jaunu un fantastiski švītīgu garderobi un tikpat biezu akcentu) un pilnīgi jaunas intrigas. Bet beigu beigās galvenā atziņa nemaz tik ļoti neatšķiras no pirmās filmas – eat the rich. Faktā, ka Džonsons paķēra “Netflix” piedāvāto gandrīz pusmiljardu dolāru, lai parādītu skaistu vidējo pirkstu visiem pasaules miljardieriem (ar Īlonu Masku, Džefu Bezosu un droši vien arī paša “Netflix” CEO Rīdu Heistingsu priekšgalā), ir kaut kas ārkārtīgi piemīlīgs. Bet pavisam labās ziņas ir tādas, ka Džonsons ir apsolījies taisīt “Knives Out” filmas tik ilgi, kamēr vien Daniels Kregs atbildēs uz viņa telefona zvaniem. Un vismaz vēl viens sīkvels ar “Netflix” svētību mums ir garantēts – varam jau tagad sākt minēt, kuras dziesmas nosaukums kalpos kā nākamās filmas nosaukums.
2. vieta: “Top Gun: Maverick”
Vispār jau tie 13 gadi, ko gaidījām “Avatar” turpinājumu, vienkārši nobāl 36 (!!) gadu priekšā, kas šķir pirmo “Top Gun” no tā turpinājuma “Top Gun: Maverick” (daudzi no mums 1986. gadā, kad iznāca Tonija Skota oriģināls, pat vēl nebija piedzimuši). Taču Tomam Krūzam un Džozefam Kosinskim izdevās kārtējo reizi pierādīt, ka tas, kas lēni nāk, labi nāk. Pašā “Top Gun: Maverick” gan lēni nenāk pilnīgi nekas – tieši pretēji, jo šeit lidmašīnas šķērso debesis vēl ātrāk par zibens šautrām. COVID-19 pandēmijas niknākajos laikos bijām ārkārtīgi noilgojušies pēc īstām lielā ekrāna atmosfēras, un “Top Gun: Maverick” kā reti kura cita filma mums visiem lieliski atgādināja, cik fantastiska ir sajūta filmas baudīt uz vislielākajiem ekrāniem. Skatīties Krūza & co pārgalvīgos gaisa trikus uz ekrāna, kas ir n-tās reizes lielāks par tevi, ir Kino Pieredze tās visaizraujošākajā veidolā. Krūzs to saprot, un tāpēc arī viņš ir vēl viena no pēdējām pasaules megazvaigznēm – tādas mūsdienās Holivuda vairs nespēj saražot, supervaroņi te var tikai pasēdēt maliņā.
1. vieta: “Everything Everywhere All At Once”
Nu bet protams, ka filma, kurā ir Viss Visur un Vienlaikus, līdz ar to sev nodrošinās vietu topa augšgalā! Režisoru apvienības Danielu (Daniels Kvans un Daniels Šeinerts) žanriski un visādi citādi nekādi neklasificējamā filma bija fantastiska atbilde tiem, kas žēlojas, ka mūsdienu kino jau nu nekā oriģināla vairs nav. “Everything Everywhere All At Once” oriģinalitāte plūda pāri malām. Tajā pārsteigumi, absurdi joki un aizkustinoši emocionāli pavērsieni gaidīja ik uz stūra, beigu beigās skatītājiem arī liekot justies tā, it kā mēs visi būtu izskrējuši cauri tūkstoš pasaulēm kopā ar filmas galvenajiem varoņiem, kuru lomās brīnišķīgi ir iejutušies Mišela Jeo, Kī Hui Kvans un Stefānija Hsu. Vienīgais pārmetums, ko varam veltīt filmas virzienā, ir fakts, ka tagad mūsu nākamās darīšanas ar vietējo VID liksies vēl jo neizturami garlaicīgākas. Varam sevi vienīgi mierināt ar domu, ka kādā citā šīs pašas situācijas multiversa versijā iet vaļā traks jandāliņš.
