Aizmirsties filmu radītajās pasaulēs ir lieliski, bet arī mūsu pašu sūrajā realitātē ir tik daudz interesantu, reizēm pilnīgi neticamu, savdabīgu un unikālu stāstu, kurus tieši tikpat interesanti pamanās izstāstīt dokumentālo filmu autori. Ja esat reizēm pie sevis nodomājuši, ka dokumentālais žanrs nu gan nav domāts jums, mēs iesakām tomēr neatmest tam ar roku – it sevišķi pēdējā laikā dokumentālais kino ir piedāvājis neatkārtojamas, elpu aizraujošas pieredzes, ko iesakām ikvienam.
Te, lūk, kopā ar “Latvijas Mobilā Telefona” (LMT) Viedtelevīziju piedāvājam 5 dažādus, bet vienlīdz ievērības cienīgus dokumentālos stāstus, ar kuriem sākt.
“Anjēze par Vardā” (“Varda par Agnes”)
Viena no slavenākajām franču kino “jaunā viļņa” pārstāvēm Anjēze Varda saņem pati savu dokumentālo filmu – tikpat spilgtu un raibu kā viņa pati, jo pati to arī veidojusi. Pazīstama fotogrāfe, jaunā viļņa pioniere, režisore, bet tagad – kino pasaules leģenda. Filma ir kā ceļojums kopā ar Anjēzi – divu stundu laikā viņa runā par pašas pieredzi, atklājot savu dzīvesstāstu un attiecības. Ja Anjēzes kino jums līdz šim vēl nav atklāts, tikai priecāšos, ja šī filma iedvesmos jūs atklāt sev režisores filmogrāfiju – LMT Viedtelevīzijā skatieties arī viņas iepriekšējo filmu “Sejas, ciemi”.
Pērn pavasarī izcilā kinematogrāfiste atstāja šo pasauli, paguvusi parādīt savu filmu Berlīnes kinofestivālā un satikties ar savas mākslas cienītājiem.
“Atstājot Nekurzemi” (“Leaving Neverland”)
Mēdz teikt – nesatiec savu elku, un tas ir, iespējams, labākais dokumentālās filmas “Atstājot Nekurzemi” apraksts. Tagad, vairāk nekā gadu pēc tās iznākšanas, aicinām mierīgi un nosvērti noskatīties vienu no skandalozākajām un aprunātākajām pēdējo gadu dokumentālajām filmām. Stāsta centrā – Maikls Džeksons un divi vīrieši, kurus, kā viņi paši apgalvo, mūziķis ir seksuāli izmantojis.
Filmas autori neuzspiež savu viedokli, un arī es pats sev vēl neesmu sapratis, kā turpmāk attiekšos pret Maiklu Džeksonu. Bet svarīgākais ir tas, ka viņi paceļ šo jautājumu, no kura mēs vairs nevaram izvairīties. Neatkarīgi no atbildes, šis ir biedējoši spēcīgs dokumentālais kino, kas paplašina arī sava žanra robežas – un ar to ir papildus interesants arī mums.
“Spiegs, kurš mans tēvs” (“My Father the Spy”)
Ja ar pilnmetrāžas spēlfilmām mums mēdz iet dažādi, tad ar dokumentālajām filmām latviešiem iet daudz, daudz labāk, ko mēs Filmmēnesī jau vairākkārt esam uzsvēruši. Filma “Spiegs, kurš mans tēvs” papildina veiksmīgo pašmāju dokumentālo filmu sarakstu – pat ja viens no tās režisoriem ir igaunis.
Joks, protams – filmas notikumi ir aktuāli visām trim Baltijas valstīm, kur PSRS laikos kāds vīrs bēg uz ASV un piedāvā to darīt arī savai meitai, bet īsi pēc tam mirst mīklainos apstākļos. Jūs gaida aizraujošs spiegu trilleris dokumentālās filmas formātā, kurš norisinās vairāk nekā 40 gadu garumā.
“Šovbiznesa bērni” (“Showbiz Kids”)
No Makaleja Kalkina līdz māsām Olsenām, mēs ļoti labi zinām tā saucamos šovbiznesa bērnus, un daudzi noteikti ir sapņojuši būt viņu vietā – bērnībā, jo, pieaugušam esot, šāda bērnība liekas diezgan šausminoša. “Šovbiznesa bērnos” par šo tēmu mums izstāstīs pasaulē zināmākie aktieri, kas karjeru sākuši agrā bērnībā, – no Milas Jovovičas līdz Henrijam Tomasam un Džadai Pinketai-Smitai. Ciešanas un traumas, visatļautība un slava – filma mēģina saprast to, kā slava ietekmē laikā, kad par to vēl īsti nedomā. Kā vienmēr patiesība ir kaut kur pa vidu, un filma ne slavina, ne nosoda šo sistēmu.
Filmas veidotājs ir Alekss Vinters, apbalvoto dokumentālo filmu “Deep Web” un “Panama Papers” režisors, kurš savu karjeru sāka kā aktieris Brodvejā piecu gadu vecumā – tātad ļoti labi izprot tēmas būtību.
“Turpinājums”
Pieci Latvijas bērni no dažādiem Latvijas novadiem sāk iet pirmajā klasē, bet nu jau leģendārais pašmāju dokumentālā kino režisors Ivars Seleckis to visu fiksē ar kameru. Visi pieci ir tik atšķirīgi un nāk no pilnīgi dažādām ģimenēm, taču ir kaut kas, kas tos visus vieno. “Turpinājums” ir tikai pirmā daļa no cikla, kurā pie šiem varoņiem atgriezīsimies ik pēc septiņiem gadiem, sekojot viņu dzīvēm caur kameras aci.
To, vai “Turpinājums” būs pašmāju “Puikas gadi” (“Boyhood”), rādīs laiks un arī skatītāju uzmanība, bet jau pirmo filmu Latvija savulaik pieteica “Oskara” balvai. Turam īkšķus, lai kāda no nākamajām to arī iegūst.
