Par to, kāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk skatīties katastrofu filmas, noteikti ir sarakstīts vesels blāķis grāmatu un pētījumu, tāpēc diez vai ir iespējams par šo tematu pateikt ko jaunu. Tāpēc tā vietā labāk palūkosimies uz spilgtākajām un interesantākajām šī žanra pārstāvēm par godu filmas “Everests” pirmizrādei, kas ir jaunākais papildinājums katastrofu filmu sarakstiem.

Lai gan katastrofu filmu pamatā ir ņemtas dažnedažādākās nelaimes un dabas untumi, lūkojoties uz sarakstiem ar šāda tipa filmām, nevar nepamanīt dažas kopīgas iezīmes. Tāpēc brīdī, kad pārņem kāre palūkoties, cik slikti iet kādam citam, bet nav īsti skaidrs, kādas tieši nelaimes tajā brīdī labpatiktos, varbūt ir vērts filmas meklēšanu sākt pēc kādas no kategorijām, kurās katastrofu filmas var iedalīt.

Globāla epidēmija

“Children of Men” (2006) 

Iespējams, viena no vislabākajām filmām visā šajā sarakstā – lai gan pirmajā acu uzmetienā negribētos teikt, ka Alfonso Kuarona meistardarbs ir klasisks katastrofu filmas piemērs, arī globālas epidēmijas un to sekas daudzējādā ziņā atbilst tiem kritērijiem, kādus varētu attiecināt uz šāda tipa filmām. Filmas notikumi risinās nu jau biedējoši tuvā nākotnē – 2027. gadā, kad cilvēcei draud visnotaļ drīza izmiršana, jo visas pasaules sievietes ir kļuvušas neauglīgas. Taču ir noticis brīnums, un kāda sieviete tomēr ir stāvoklī – Klaiva Ovena atveidotajam, pret savu gribu notikumos iepītajam varonim nākas viņu nogādāt drošībā… Kuarona drūmo vīziju raksturo tumšas, netīras un bezcerības pilnas ielas, mājas un apkārtējo acis, kuras visspilgtāk tika iemūžinātas slavenajos, nepārtrauktajos kadros.

“Contagion” (2011)

Viena no pēdējām Stīvena Soderberga filmām uz lielā ekrāna pievērsās režisora pēdējā laikā iecienītajai medicīnas tēmai, ar ķirurga cienīgu precizitāti pētot to, kā globālas infekcijas ceļo apkārt pasaulei un kā tās var (un nevar) apturēt. Ārstus un viņu pasaules problēmas Soderbergs preparēja arī vēlāk – gan filmā “Side Effects” (2013), kas gan uz katastrofu filmas statusu pretendēt nevar, gan lieliskajā seriālā “The Knick” – šis veikums katastrofām ir tuvāks, ja par tādām uzskata 20. gadsimta sākuma ārstēšanas metodes. Bet filmā “Contagion” Soderbergs gandrīz vai ar bezkaunīgu prieku slaktēja vienu Holivudas zvaigzni pēc otras, skatītājus iedzenot vieglā paranojā un pēc filmas liekot ar aizdomām skatīties uz katru nabadziņu, kam gadījās ieklepoties.

“World War Z” (2013)

“World War Z” vēsturē galvenokārt ir iegājusi ar savām ļoti labi zināmajām un gari un plaši aprakstītajām problēmām filmas veidošanas laikā, kā arī to, ka pēc filmas iznākšanas tika pie zināmā mērā apšaubāmā titula “Hei, bet nebija ne tuvu tik slikti, kā bijām gaidījuši!” Lai kā arī tur nebūtu gājis, rezultātā pie skatītājiem nonāca pavisam cienījams zombiju gabals, kur Breds Pits bizoja apkārt pa pasauli, izmisīgi cenšoties atrast risinājumu cilvēci pārņēmušajai zombiju infekcijai. Tiem, kam filma bija pa prātam, bet jo īpaši tiem, kam tā lika vilties, ir vērts ieskatīties Maksa Bruksa grāmatā ar tādu pašu nosaukumu, kas zombiju katastrofas notikumus atspoguļo pilnīgi citādi, viena varoņa vietā izvēloties daudz un visdažādāko aculiecinieku liecības (nevar nepieminēt faktu, ka pats Brukss ir pilnībā norobežojies no filmas, atzīstot, ka tai tiešām nav nekā daudz kopīga ar viņa darbu).

Monstri

“Cloverfield” (2008)

Otra katastrofu filmu kategorija, kur pašas katastrofas ir vēl uzskatāmākas nekā epidēmiju gabalos, ir tie darbi, kur pa ekrānu plosās kāds milzonīgs monstrs – nereti tieši ķirzakveidīgs radījums (un, nē, Benedikta Kamberbača darbus šeit tomēr neieskaitīsim). Viens no interesantākajiem šī apakšžanra piemēriem ir 2008. gada “Cloverfield”, ko pirms filmas nonākšanas uz ekrāniem klāja vērā ņemams noslēpumainības plīvurs (standarta procedūra gandrīz jebkam, kur ir iesaistīts Dž.Dž. Abramss). Filma ir veidota found footage stilā, kurš tobrīd visiem vēl nebija jau neaudz apnicis, izmantojot to viltīgā veidā un ķircinot skatītājus ar nepilnīgām, apgraizītām un īsām iespējām ieraudzīt un aplūkot galveno monstru, kas ārdījās pa Ņujorkas ielām, izšķaidot pat slaveno Brīvības statuju.

“Godzilla” (1954, 1998, 2014 u.c.)

Runājot par lielā ekrāna monstriem, nekādi nav iespējams iztikt, nepieminot visu monstru monstru – Godzillu. Skatītājus viņš ir priecējis un izklaidējis nu jau vairāk nekā 60 gadus. Pēdējais iznāciens turklāt bija pavisam nesen – 2014. gadā režisora Gareta Edvardsa vadībā. Filmai bija gan fani, gan kritiķi, bet pilnīgi visi bija vienisprātis, ka šī Godzillas versija pavisam noteikti pārspēja Rolanda Emeriha (pie kura, protams, vēl atgriezīsimies) 1998. gada veikumu, kuru ienīst gandrīz ikviens, kas to ir redzējis. Tiem, kam pa prātam bija Edvardsa veikums, pie sirds varētu iet arī viņa iepriekšējais darbs “Monsters”, kurš gan, neskatoties uz savu katastrofām daudzsološo nosaukumu, ir klusāks un apcerīgāks darbs. Taču arī monstru mīļiem nenāksies vilties – bez lieliem un iespaidīgiem mošķiem neiztiek arī šeit.

“Pacific Rim” (2013)

Ar “Pacific Rim” Giljermo del Toro izdevās iedzīvināt rotaļu, ko bērnībā droši vien spēlēja ne viens vien – uz ekrāna norisinājās episka cīņa starp milzu monstriem un tikpat milzīgiem robotiem, kas nolīdzināja veselas pilsētas līdz ar zemi, i aci nepamirkšķinot (vai robotiem vispār bija ko pamirkšķināt?). Lai gan izklausās diezgan paskarbi, patiesībā del Toro pa ekrānu saviem gigantiskajiem varoņiem un nevaroņiem ļāva plosīties ar bezbēdīgu prieku, ļaujot saprast šo gigantu izmērus un proporcijas labāk, nekā tas līdz šim bija redzēts. Pieplusojot vēl klāt Idrisa Elbas nu jau slaveno “We are cancelling the apocalypse!”, kopā sanāca patiešām jestrs piedzīvojums. To, vai mums izdosies sagaidīt turpinājumu, gan rādīs laiks – runāts par to tiek regulāri, bet pagaidām līdz reāliem rezultātiem vēl neesam tikuši.

Katastrofāls atgadījums

“Deep Impact”, “Armageddon” (1998)

Katastrofu filmas nebūtu iedomājamas arī bez Maikla Beja pieminēšanas (visdažādākajās vārda “katastrofa” nozīmēs), tāpēc sāksim ar 1998. gadu, kas sagādāja lielisku iespēju skatītājiem izdzīvot sava veida deja vu, skatoties filmas “Deep Impact” un “Armageddon”, kuru sižeta līnijas bija pārsteidzoši līdzīgas – “Deep Impact” gadījumā zemi apdraud komēta, bet “Armageddon” cīnījās ar asteroīdu. Starp filmām gan bija arī vairākas atšķirības – piemēram, “Depp Impact” komētas gabals ietriecās zemē, bet “Armageddon” izspruka cauri sveikā, pateicoties varonīgajai Brūsa Vilisai rīcībai. Šajā duelī “Deep Impact” tika atzīta par precīzāku filmu, skatoties no zinātniskā viedokļa, bet lielāku popularitāti izpelnījās “Armageddon”, uzveicot savu pretinieku kases ieņēmumu ziņā.

“Independence Day” (1996)

Kā jau solīts, bez Rolanda Emeriha pieminēšanas, runājot par katastrofu filmām, nu nekādi nevar iztikt. Emerihs šajā jomā ir gandrīz vai lielākais eksperts (viņa cienītāji un ne tikai ir ļoti labi pazīstami arī ar tādiem darbiem kā “The Day After Tomorrow”, “2012”), un viens no viņa zināmākajiem un iemīļotākajiem veikumiem ir citplanētiešu invāzijas neprāts “Independence Day”. Standarta mazie zaļie cilvēciņi šoreiz ir aizvietoti ar baisāka paskata mošķiem, ar kuriem skarbā cīņā neiztrūkstošo joku pavadījumā metas gan Vils Smits, gan Džefs Goldblums (kurš zināmu iemeslu dēļ varētu sniegt pāris lietderīgus padomus visiem tiem nabadziņiem, kuriem nācās tikt galā ar iepriekšējā katastrofu filmu kategorijā minētajiem mošķiem). Jau pavisam tuvā nākotnē mūs sagaidīs arī “Independence Day” turpinājumi – šoreiz gan bez Vila (vismaz pagaidām), lai gan vairāki no pārējiem pirmās filmas tēliem būs redzami arī sīkvelā.

“Twister” (1996)

“Twister” ir filma, ko pilnīgi noteikti var uzskatīt par katastrofu žanra klasiku – dabai piemīt daudz un dažādi untumi, un viesuļvētrām ar to iznīcinošo spēku piemīt īpaša pievilcība. Turklāt būsim godīgi – uz ekrāna viesuļvētras izskatās vienkārši iespaidīgi, un ir ārkārtīgi interesanti, pašiem sēžot ērtos krēslos un drošībā, skatīties, kā pilnīgi traki cilvēki nevis mūk, bet dzenas pakaļ viesuļvētrām. Zīmīgi, ka viens no “Twister” scenārija autoriem ir Maikls Kraitons, kuram bija visnotaļ ievērojama pieredze ar iznīcinošiem spēkiem – Kraitons ir “Jurassic Park” scenārija un grāmatas autors. Viesuļvētras uz lielajiem ekrāniem ir nonākušas ne vienu reizi vien (ieskaitot neseno “Into the Storm”), bet nevienam tas nav izdevies tik atmiņā paliekoši kā “Twister”.

Patiesas katastrofas

“The Impossible” (2012)

Patiesi un nereti traģiski notikumi jau izsenis ir iedvesmojuši filmu veidotājus šos pārdzīvojumus un piedzīvojumus pārcelt uz lielajiem un ne tik lielajiem ekrāniem. Viena no nesenākajām filmām, kas atainoja ļoti smagus notikumus, bija “The Impossible”, pievēršoties neaptverami traģiskajam 2004. gada cunami, kas piemeklēja Taizemi. Filmu daži kritizēja par to, ka tā atainoja kādas baltās tūristu ģimenes pārdzīvojumus, vietējos iedzīvotājus, kuri katastrofā cieta visvairāk, šķietami atbīdot otrajā plānā, bet nenoliedzami “The Impossible” šīs dabas izraisītas dusmas sekas un cilvēku ciešanas atspoguļoja neomulīgi izjusti. Filmu varam ieteikt ne tikai katastrofu filmu cienītājiem, bet arī komiksu faniem, jo tieši “The Impossible” būs tā filma, kurā vislabāk būs iespējams novērtēt jaunā Zirnekļcilvēka – Toma Holanda – aktiera talantu.

“Titanic” (1997)

Arī, iespējams, zināmākā filma uz pasaules ir stāsts, kas vēsta par patiesu traģēdiju – kuģa “Titāniks” avāriju un tās sekām (galvenie tēli un viņu personīgās drāmas gan ir lielākoties izdomātas). Džeimsa Kamerona “Titanic” ilgu laiku bija tas gods sevi saukt par pelnošāko filmu pasaulē (kamēr to, protams, nepārspēja paša Kamerona “Avatar”) – turklāt filmu tolaik nekautrējās mīlēt un cienīt ne tikai skatītāji: “Titanic” ir veselu 11 “Oskara” balvu laureāte. Lai gan gadiem ritot, mīlestība pret “Titāniku” daudziem ir pierimusi un par filmu tiek plēsti dažādi joki, būtu grūti noliegt, ka tas tomēr ir iespaidīgs un atmiņā paliekošs darbs, kura ietekme uz popkultūru ir nenovērtējama.

“Everest” (2015)

Galu galā jāpiemin arī jaunākais pienesums katastrofu filmu žanram – “Everest”, kas, kā jau var noprast pēc nosaukuma, stāsta par alpīnistu centieniem iekarot pasaules augstāko virsotni. Lai gan “Everest” nebūt nav pirmā filma par kalnā kāpējiem, patiešām zināmu un iemīļotu filmu par šo tēmu līdz šim nav bijis, tāpēc islandiešu režisora Baltazara Kormakura veikumam ir visas iespējas ieņemt šo pagaidām visnotaļ tukšo troni. Talkā Kormakuram ir nākusi iespaidīga aktieru plejāde (Džeiks Gilenhāls, Džoss Brolins, Keira Naitlija un daudzi citi), kā arī visi tehnoloģiskie sasniegumi, kam vajadzētu ļaut skatītājiem izjust visus kalnā kāpēju pārdzīvojumus tā, it kā mēs paši kāptu kalnā reizē ar alpīnistiem. 

 Līva Spandega, īpaši KinoBlogeri.lv