Saraksti

10 spilgtākie un/vai savādākie 2021. gada “Oskaru” ceremonijas mirkļi

Kārtējais kino balvu maratons ir noslēdzies ar tradicionālo kulmināciju – ASV Kinoakadēmijas balvu jeb "Oskaru" ceremoniju, kura šogad bija tikpat savāda un pārsteigumiem pilna (gan patīkamiem, gan ne tik ļoti patīkamiem), kāds ir bijis arī viss aizvadītais kino gads.

26.04.2021

Laikam jau tas pieder pie lietas – ņemot vērā to, cik neierasts bija pēdējais kino gads, tikpat savdabīga “Oskaru” ceremonija ir visnotaļ loģisks veids, kā tam pielikt treknu punktu. Tā kā pandēmija vēl nav pārvarēta, arī “Oskaru” producentiem (viens no tiem, starp citu, šogad bija arī Stīvens Soderbergs, kurš kā skaļākā vārda īpašnieks savu kolēģu vidū noteikti attiecīgi visvairāk dabūs pa galvu par ceremonijas ne tiem veiksmīgākajiem mirkļiem) nācās pielāgoties jaunajiem apstākļiem – šoreiz galvenā norises vieta bija nevis ierastais “Dolby” teātris, bet gan Losandželosas dzelzceļa stacija, kas nodrošināja svaigu un interesantu “Oskaru” vizuālo tēlu, kā arī profesionāli sariktētie baļļuki citās valstīs tiem nominantiem, kas nevarēja ierasties uz vietas Losandželosā, nodrošināja gludenu ceremonijas norisi arī tad, ja uzvarētāji atradās citā kontinentā (šajā ziņā “Oskaru” organizētāji bija acīmredzami mācījušies no “Zelta globusu” kļūmēm). 

Taču neordinārais piegājiens dažiem ierastajiem “Oskaru” elementiem ne vienmēr atmaksājās ar labu – šī ceremonija nešaubīgi ieies vēsturē, taču ne vienmēr ar plusa zīmi. Uz to visu atskatāmies rakstā ar 10 atmiņā paliekošākajiem brīžiem no šī gada “Oskariem”!

Starp citu, uzvarētājus esam atzīmējuši mūsu “Oskaru” gidā, kur atradīsiet arī saites uz filmām, kuras iespējams noskatīties pie mums – iespēja iepazīties ar nu jau “oskarotajiem” veikumiem!

Godpilns pieminējums – šī ir Alana S. Kima ballīte, un mums ir tas gods tajā piedalīties

Viens no šī gada balvu sezonas sirsnīgākajiem aspektiem ir bijusi filmas “Minari” jaunā aktiera Alana S. Kima klātbūtne dažādajās ceremonijās un citos pasākumos. Vai tās būtu patiesas aizkustinājuma asaras, saņemot “Critics Choice” balvu kā labākajam jaunajam aktierim, vai Lieldienu fotosesija ar cālēniem, vai telefoniska tikšanās ar viņa mīļāko aktieri “Sonic the Hedgehog”, Kims ir bijis kā pastāvīgs šīs balvu sezonas saules stariņš, uzspīdot arī “Oskaros”, pirms ceremonijas uzdejojot nelielu prieka deju uz sarkanā paklāja. Piemīlīguma virsotne, rūgumpodus lūgsim pasēdēt maliņā un paklusēt.


10. “Husavik” Husavikā

Ja šī gada “Oskariem” pieslēdzāties tikai uz pašu ceremonijas sākuma brīdi, tad, skatoties pasākuma norisi, iespējams, pamanījāt kāda tradicionāla elementa iztrūkumu – labākās oriģināldziesmas kategorijā nominēto kompozīciju priekšnesumus. Tā bija viena no šogad ieviestajām izmaiņām – visas piecas dziesmas tika atskaņotas vēl pirms ceremonijas, sarkanā paklāja izdarību laikā (priekšnesumu ieraksti tika veikti vēl agrāk). Ietaupīto laiku ceremonijā dāsni varēja izmantot pateicības runu teicēji, kurus šogad nedzina nost no skatuves ar orķestra mūziku, taču līdz ar to daļai skatītāju nācās palaist garām lielisko priekšnesumu “Eirovīzijas” filmas dziesmai “Husavik”, kas bija ierakstīts pašā Husavikā. Dziesmai gan pie “Oskara” beigu beigās nebija lemts tikt (šajā kategorijā triumfēja “Fight for You” no “Judas and the Black Messiah”), taču Husavika pilnīgos zaudētājos arī nepalika – ne viens vien to noteikti sev ir pielicis pie nākotnes ceļojumu galamērķiem, kad tādas lietas atkal varēsim darīt pēc sirds patikas.


9. Glena Klouza bauda dzīvi

Ko jūs darītu, ja jūs būtu Glena Klouza, kura pēc šīs “Oskaru” ceremonijas ir tikusi nevis pie zeltītās statuetes, bet gan pie jau astotā zaudējuma aktiermākslas kategorijā? (Šādu pašu “panākumu” izdevās sasniegt arī leģendārajam Pīteram O’Tūlam, kurš arī tika nominēts 8 reizes un šīs pašas 8 reizes arī zaudēja kādam citam, beigu beigās tiekot tikai pie mūža ieguldījuma “Oskara”.) Jūs varat vai nu sērīgi sevi žēlot, ka liktenis, šķiet, lēmis mūžam palikt “Oskaru” vecmeitās, vai arī vienkārši baudīt dzīvi – un Glena ir izvēlējusies otro variantu. Lai gan šogad viņai nācās piedzīvot kārtējo zaudējumu, Klouza tomēr ar visu sirdi un enerģiju bija gatava mesties iekšā ceremonijas vienīgajā humoristiski izklaidējošajā segmentā, piedaloties muzikālo faktu spēlē ne tikai ar zināšanām, bet arī ar negaidītām danču prasmēm.


8. Harisons Fords dod ieganstu jau atkal noskatīties “Blade Runner”

Nav jau tā, ka vispār vajag kādu īpašu ieganstu, lai skatītos “Blade Runner”, bet tomēr – pasniedzot “Oskaru” par labāko montāžu, Harisons Fords, piesakot nominantus, ilustrēja, cik grūts var būt montāžas režisora darbs, kad jātiek galā ar dažādām, reizēm pat absurdām prasībām par to, kam un kā filmā vajag būt. Un, kā jau tas vienmēr ir bijis un būs – viss, ko saka viegli pūcīgs Harisons Fords, automātiski kļūst vismaz par 75% amizantāk, nekā tas būtu tad, ja to teiktu kāds cits.


7. “Parazīta” komandas atgriešanās

Ja jau runājam par foršiem balvu pasniedzējiem, tad nevar nepieminēt arī pagājušā gada “Oskaros” triumfējušās filmas “Parazīts” nesaraujamā tandēma – filmas režisora Džūnho Bona un viņa tulces (kura pati arī topošā režisore) Šāronas Čoi – atgriešanās, lai pasniegtu šī gada balvu par labāko režiju, kam bija lemts nonākt Hlojas Žao rokās (par to vēl parunāsim). Ņemot vērā to, cik traks ir bijis pagājušais gads un pagaidām arī šis gads, bija patīkami pakavēties atmiņās par iepriekšējo ceremoniju ar “Parazīta” triumfu – šķiet, ka kopš tā notikuma ir pagājis krietni ilgāks laiks, nekā tas ir patiesībā.


6. Daniels Kalūja liek sarkt savai mammai

Tie nav nekādi “Oskari”, ja tajos nav vismaz viena pateicības runa, kas liek maķenīt neērti justies kādam, kas tajā ir pieminēts. Visbiežāk “cietēji” šajā ziņā mēdz būt uzvarētāju dzīvesbiedri, taču šoreiz Daniels Kalūja, kurš, kā jau bija sagaidāms, saņēma “Oskaru” kā labākais otrā plāna aktieris par darbu filmā “Judas and the Black Messiah”, ar savu runu, visticamāk, nodrošināja to, ka viegli dabūs pa ausīm no savas mammas, kad abi satiksies, par to, ka filozofiskos līkločos aizrunājās līdz savas mammas seksuālo aktivitāšu piesaukšanai. Fakts, ka tādām bija jānotiek, lai vispār tāds Daniels Kalūja eksistētu, ir nenoliedzams un pašsaprotams, bet Kalūjas mamma diez ko sajūsmināta par šādu ekskursu dēla runā neizskatījās.


5. Frānsisa Makdormanda frānsismakdormando

Pirms pāris gadiem Frānsisa Makdormanda sacēla kājās visu “Dolby” teātra ēku ar savu neaizmirstamo pateicības runu, saņemot “Oskaru” kā labākā aktrise, un šī gada ceremonijā viņai atkal bija visas iespējas izvērsties, ko viņa arī darīja, sagādājot skatītājiem divas pilnīgi dažādas, bet vienlīdz fascinējošas pateicības runas. Ir acīmredzami, ka Makdormandai visa Holivudas māžošanās lielākoties īpaši nerūp, taču viņai ļoti rūp filmas (gan savas, gan citu), to veidotāji un arī skatītāji, un šī aizrautība lieliski atspoguļojas arī viņas pateicības runās, kas miksē izjustas emocijas ar brutālu lietišķumu. Tā nu šoreiz, sakot pateicības vārdus, kad “Nomadland” saņēma labākās filmas balvu (Makdormanda ir viena no filmas producentēm, šī gada ceremonijā līdz ar to tiekot pie divām statuetēm!), viņa gan pamanījās neizpušķoti norādīt, ka nevajadzētu viņu jaukt ar viņas atveidoto tēlu, gan iegaudoties kā vilks (tas bija par godu “Nomadland” skaņu miksētājam Maiklam Vulfam Snaideram, kurš šogad devās mūžībā tikai 35 gadu vecumā). Savukārt Makdormandas runa, samērā negaidīti (arī viņai pašai) saņemot labākās aktrises balvu (tika paredzēts, ka šajā kategorijā galvenā cīņa būs starp Violu Deivisu un Keriju Maligenu), bija simpātiski lakoniska un līdz kaulam makdormandiska, par ko arī viņu mīlam.


4. Pieminam aizgājējus, bet tā fiksi, ja?

Neiztrūkstoša “Oskaru” ceremonijas sadaļa ir “In Memoriam” segments, kurā tiek pieminēti tie kino industrijas darboņi, kuri iepriekšējā gada laikā ir devušies mūžībā. Šī sadaļa reti kad iztiek bez kādiem tračiem (parasti tās ir dusmas par kādu, ko ir aizmirsts iekļaut montāžā – un arī šāds rūgtums šogad neizpalika), un šogad sapīkums galvenokārt ir par to, ka piemiņas brīdis izvērtās negaidīti sasteigts. Montāža, kuras ritms bija pieskaņots izvēlētajai mūzikai, steidzās uz priekšu ar tādiem tempiem, ka visus minētos vārdus brīžiem pat nebija iespējams paspēt izlasīt, par ko ceremonijas organizatoriem tika pamatīga kritikas deva, jo, nu… Lai gan it kā to varētu varbūt pamatot ar to, ka pēdējā gada laikā jau ir bijis tik daudz nāves un ciešanu, ka uzkavēties pie tā vēl ilgāk negribas, diez ko cienīgi šī sadaļa arī beigu beigās neizvērtās.


3. Jo-Džungas Junas pateicības runa

Par vienu no šī gada sirsnīgākajām, šarmantākajām un apburošākajām pateicības runām parūpējās Jo-Džunga Juna, kura saņēma “Oskaru” kā labākā otrā plāna aktrise par darbu filmā “Minari”. Viņa skatītājus, kas seko līdzi dažādām balvu pasniegšanas ceremonijām, ar saviem patiecības vārdiem bija iepriecinājusi jau iepriekš (BAFTA ceremonijā sakot paldies snobiskajiem britiem) un nepievīla arī šoreiz, gan priecājoties par to, ka “Oskaru” saņēma no Breda Pita rokām, gan sirsnīgi pasakoties “Minari” veidotājiem, gan uzslavējot savas konkurentes “Oskaru” kategorijā (atzīstot, ka viņai šovakar bija paveicies vairāk). Jo-Džunga Juna kļuva par pirmo Korejas aktrisi, kura ir saņēmusi aktiermākslas “Oskaru” – zīmīgs sasniegums, it sevišķi, ja atceramies, ka pagājušā gada uzvarētājfilma “Parazīts” nesaņēma nevienu nomināciju par aktierdarbu.


2. Hlojas Žao rekordi

Ja jau runājam par unikāliem sasniegumiem, tad laiks pievērsties Hlojai Žao, kura, tāpat kā Frānsisa Makdormanda, šajā ceremonijā tika pie diviem “Oskariem” – gan kā “Nomadland” producente, filmai tiekot godinātai kā labākajai filmai, gan kā labākā režisore. Viņas panākumi režijas kategorijā ir izceļami jo īpaši – Žao ir tikai otrā sieviete “Oskaru” vēsturē, kura ir tikusi pie režijas balvas (pirmā to paveica Ketrīna Bigelova), turklāt viņa ir arī pirmā ne baltādainā sieviete, kas to ir izdarījusi – divi zaķi ar vienu zeltītu šāvienu. Neaizmirsīsim arī to, ka šis bija pirmais gads “Oskaru” vēsturē, kad režisoru kategorijā vienlaikus bija nominētas divas sievietes – pamazām, pamazām, bet, cerams, ierastā hegemonija sāk šķobīties. Pie veseliem četriem “Oskariem” Žao beigu beigās tikt gan neizdevās (montāžas un adaptētā scenārija balvas nonāca attiecīgi “Sound of Metal” un “The Father” kontā), bet diez vai viņa par to īpaši skums. Cita starpā prieki tiek arī “Marvel Studios”, kas tagad uz karstām pēdām var mesties rediģēt visus jau sagatavotos “Eternals” reklāmas materiālus, kuros nu filmu var pasniegt kā “oskarotās” Hlojas Žao veikumu – Žao šis būs bijis patiešām (labā nozīmē) traks gads.


1. Nesaki “hop”, pirms neesi pārlēcis

Šī gada ceremonija skatītājus pārsteidza ar “Oskariem” netradicionālu secību, kādā tika pasniegtas balvas. Lai gan katru gadu šis tas tiek pamiksēts, kopumā ceremonijas ritms ir bijis nemainīgs, to noslēdzot ar diezgan loģisko kulmināciju – gada labāko filmu. Taču šoreiz tā nenotika – labākās filmas “Oskars” netika pasniegts kā pēdējais, “Nomadland” savu triumfu piedzīvojot vēl krietnu laiciņu pirms ceremonijas noslēguma. Iemeslu šādām izmaiņām varēja uzminēt viegli – “Oskarus” noslēdza labākā aktiera kategorija, kurā lielākoties uzvara tika paredzēta pagājušogad traģiski mūžībā aizgājušajam Čadvikam Bouzmenam, kas ceremoniju noslēgtu uz ārkārtīgi emocionāla viļņa. Tā tas droši vien arī būtu bijis, ja vien… uzvarētājs nebūtu cits! Vakīns Fīnikss (kārtējo reizi izskatoties tā, it kā viņš ļoti negribētu atrasties tur, kur tobrīd atradās – bet pie tā jau esam pieraduši) atvēra aploksni un nolasīja Entonija Hopkinsa vārdu, kurš pats Losandželosā nebija un nebija arī ceremonijai pieslēdzies no kādas citas norises vietas, kā rezultātā Fīnikss aprauti pieņēma “Oskaru” Hopkinsa vārdā un pasākums līdz ar to arī beidzās uz viegla apjukuma nots.

Šāda pārrēķināšanās diemžēl pamatīgi iegāza “Oskaru” pasākuma organizatorus, jo emocionāla pārdzīvojuma un pasākuma noslēgumam piederošo prieku vietā skatītāji un dalībnieki likās kā no laivas izmesti, kas nu nekādi nebūtu noticis, ja būtu ievērota ierastā lietu kārtība un ceremonija beigtos ar labākās filmas izziņošanu. Bouzmana zaudējums Hopkinsam būtu bijis pārsteigums, lai kurā ceremonijas brīdī tas notiktu, par spīti tam, ka diez vai kāds mēģinās apgalvot, ka Hopkinss nebūtu pelnījis saņemt balvu (viņa sniegums “The Father” daudz kur tiek dēvēts par labāko (!) viņa jau tā iespaidīgajā karjerā), taču emocionālā ziņā tas nebija tas labākais punkts, ko pielikt šī gada “Oskariem”. Gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr, tā teikt.

Ja pēc “La La Land” un “Moonlight” jūkļa ASV Kinoakadēmija iemācījās būt īpaši uzmanīga ar uzvarētāju aploksnēm, tad jādomā, ka pēc šī gada ceremonijas neviens vairs neuzdrīkstēsies spekulēt ar pat šķietami absolūti zināmiem uzvarētājiem – jo tie tomēr ir “Oskari” un nekad nevar zināt, ko akadēmijas tūkstošos mērāmie biedri būs sabalsojuši. Bet, lai stāsta noslēgums tomēr būtu uz pozitīvākas nots, – Entonijs Hopkinss savu īso, bet sirsnīgo pateicības runu vēlāk pateica “instagramā”.


Ar to arī šī gada balvu maratons ir galā, bet, kā labi zinām, kad viens maratons beidzas, turpat arī uzreiz sākas nākamais! Turklāt, ja nākamgad atgriezīsimies pie ierastākiem ceremoniju datumiem, tad nākamais balvu raunds solās būt vēl saspringtāks – nevaram vien sagaidīt!