Jūs noteikti jau esat noskatījušies “Mans draugs – nenopietns līķis” (ja nē, tad ko jūs vēl gaidāt?) un filmas beigās nodomājāt kaut ko starp “WTF?” un “Kas tikko notika?”. No šādas reakcijas nav jābaidās, jo tā liek nedaudz vairāk pārdomāt redzēto un, iespējams, pat atklāt kaut ko ļoti vai ne tik ļoti ģeniālu. Tādēļ piedāvāju 11 lieliskas filmas, kuras vedīs jūs pilnīgā nesaprašanā, toties aicinās iepazīt pavisam citādu kino un novērtēt tā kvalitāti.

Adaptation. (2002)

Smejaties vai ne, bet reiz bija laiki, kad Nikolass Keidžs bija pazīstams kā talantīgs aktieris, nevis interneta izsmiekls. Viena no zīmīgākajām filmām, kas šo faktu apstiprina, ir Spaika Džonza “Adaptation.”, kurā Keidžs spēlē talantīgu scenāriju autoru Čārliju, kurš visiem spēkiem cenšas ekranizēt grāmatu par orhidejām. Uzdevums nav viegls, jo grāmata ir diezgan nesakārtota, gluži tāpat kā Čārlija mīlas dzīve. Lai lietas sarežģītu nedaudz vairāk, stāstā parādās arī grāmatas autore Sjūzena, kura, tāpat kā Čārlijs, vēlas padarīt savu dzīvi vienkāršāku un saprotamāku.

Šo filmu nenosauksi par pilnīgi jocīgu, bet par ģeniālu gan. “Adaptation.” lieliski salīdzina dzīvi ar centieniem radīt labu filmu. Jo galu galā filmas varonis spīdzina sevi, mēģinot sarakstīt ideālu ekranizāciju, vienlaikus nenojaušot, ka patiesībā viņš raksta scenāriju savai dzīvei, nevis kaut kādai tur filmai. Pats labākais ir tas, ka šī filma pat spēj sniegt diezgan labus padomus tiem skatītājiem, kas vai nu vēlas paši sarakstīt kādu stāstu vai vienkārši netiek galā ar savas dzīves “rakstnieka blokiem”.

Filmas dīvainības: ja neskaita negaidīto pavērsienu beigās, tik vien, cik dīvaini ir redzēt Keidžu parādam lielisku aktierspēli, spēlējot dvīņu brāļus, kā arī piedaloties seksa ainā ar Merilu Strīpu.

Brazil (1985)

Katram no mums kādreiz mūžā ir nācies saskarties ar valsts iestādēm un izjust to, cik velnišķīgi sarežģīts process sagaida, kārtojot it kā elementāras lietas. To pašu ļoti labi saprot arī filmas galvenais varonis Sems (kuru spēlē Džonatans Praiss jeb Zvirbulis no “Game of Thrones”!) – nonīcis valsts darbinieks, kurš vēlas izkļūt no futūristiskās distopijas. Tajā birokrātija ir ņēmusi virsroku pār sabiedrību, un papīru kārtošana gaida ik uz stūra. Cenšoties izlabot vienu no valsts pārvaldes pieļautajām kļūdām, Sems ne tikai iemīlas savā sapņu sievietē, bet pamazām kļūst par aizdomās turamo terorisma sazvērestībā.

“Brazil” ir brīnišķīgs un galvu reibinošs piedzīvojums ļoti savdabīgā pasaulē, kura, ja tā labi padomā, nav nemaz tik tālu no mūsdienām, kā varētu šķist. Protams, runa nav par tehnoloģiju attīstību, bet gan valsts pārvaldes attiecībām ar sabiedrību. Proti, ņemot vērā NSA un CIA izdarības, nebūtu nekāds brīnums, ja kādreiz patiešām gadītos Henriju Tatlu sajaukt ar Henriju Batlu, pateicoties vien mazai drukas kļūdai. Un tas nav vienīgais baisais secinājums, kādu var izdarīt, ja salīdzina šo filmu ar realitāti…

Filmas dīvainības: Bērtoniskā filmas pasaule, Sema skaistie sapņi, kuri iet paralēli stāsta gaitai, kā arī tas, cik ļoti šī filma atgādina mūsdienas.

Eraserhead (1977)

Iespējams, Deivids Linčs kino industrijā nekad vairs neatgriezīsies, tomēr viņa atstātās pēdas gan nekur nepazudīs. Tostarp arī režisora bēdīgi slavenā pilnmetrāžas debija – “Eraserhead” – filma, kura prasa paskaidrojumus, lai gan tādi neeksistē (un jo īpaši ne no Linča puses). Tā stāsta par Henriju Spenseru – vīru, kurš visai murgainā pasaulē cenšas sadzīvot ar dusmīgu sievu, kliedzošu bērnu-mutantu, kā arī daudziem citiem neizskaidrojamiem tēliem. Tālāk gan filma ir jūsu pašu rokās, jo tā gluži vienkārši ir jāredz. Pilnībā saprast redzēto nav iespējams, tomēr pēc noskatīšanās nepamet sajūta, ka savā ziņā šī filma ir visai ģeniāla. Bet brīdinu, ka dažbrīd var palikt ļoti nepatīkami, tādēļ esiet piesardzīgi!

Filmas dīvainības: dīvains šeit ir pilnīgi viss – no tēliem līdz pat stāsta gaitai!

The Holy Mountain (1973)

Ja man kāds pajautātu, kura ir šī saraksta visdīvainākā filma, es, daudz nedomādams, teiktu, ka tā ir Alehandro Hodorovska “The Holy Mountain”. Šajā filmā jūs sekosiet līdzi Jēzum līdzīgam tēlam – Zaglim -, kurš kopā ar dažādiem dīvaiņiem klaiņo pa ļoti neparastu pasauli. Savā bezmērķīgajā ceļā viņš sastop ļoti spēcīgu Alķīmiķi, kurš Zagli ne tikai iepazīstina ar septiņiem ietekmīgiem tēliem, bet arī kopā ar tiem piedāvā doties uz Svēto kalnu cerībā iegūt pilnīgu apgaismību.

Šajā filmā Hodorovskis ir pilnībā ļāvis vaļu savai iztēlei, jo gandrīz katrā kadrā ir redzams kaut kas ļoti neparasts. Vienalga, vai tā būtu seju fabrika, Alķīmiķa templis vai mīlas mašīna, ikkatra sīkākā nianse slēpj kādu ģeniālu domu, bet garīgums tajās figurē kā galvenais temats. Arī filmas uzbūve ir visai neparasta, jo īpaši ņemot vērā laiku, kas tika pavadīts, iepazīstoties ar septītnieku. Un tas bija pat garāks nekā “Suicide Squad” mērgļu brigādes intro – aptuveni 40 (!) minūtes. Bet, lai tas nebiedētu, “The Holy Mountain” tik un tā paliek patiešām unikāla kino skatīšanās pieredze, kas jebkurā gadījumā atstās paliekošu iespaidu un liks novērtēt tās mazāk zināmo, bet ļoti izcilo režisoru.

Filmas dīvainības: neskaitāmas, bet ģeniālas savā izpildījumā. Gluži tāpat kā pati filma.

Holy Motors (2012)

Laikā, kad šķiet, ka vairs nav iespējams izgudrot jaunus un oriģinālus sižetus, uzrodas šī filma, kura seko līdzi kāda noslēpumaina vīra gaitām. Šis vīrs, vārdā Oskars, tiek vadāts limuzīnā no vienas vietas uz otru. Katrā pieturvietā Oskars ietērpjas kādā specifiskā lomā un veic tai atbilstošas darbības, no kurām katra nākamā ir dīvaināka par iepriekšējo. Ar laiku tiek atklāts (un nav jau tas nekāds svarīgais sižeta pavērsiens), ka Oskars ir aktieris, kurš no rīta līdz vakaram izspēlē vairākas lomas. Un tāds tad arī ir šīs filmas stāsts.

Oskara dažādajām lomām it kā loģiski nevajadzētu iet kopā, tomēr viņa tēla ceļojums filmu padara par pārsteidzoši plūstošu piedzīvojumu. Šo ceļojumu vēl krāšņāku padara ļoti savdabīgās un vizuāli apbrīnojamās Oskara filmēšanās ainas. Grūti gan pateikt, kāda tieši ir šīs filmas ideja. Ja viens šeit ierauga kino industrijas nozākāšanu, tad otrs redz tās cildināšanu, toties trešajam var rasties pavisam citas pārdomas. Katrā ziņā – šo filmu var interpretēt dažādi, un, visticamāk, tas ir atkarīgs no tā, kā katrs pats skatās uz mūsdienu kino. Un, pat ja neienāks prātā neviena doma, tad vismaz izbaudīsiet pavisam jaunu kino skatīšanās pieredzi.

Filmas dīvainības: Oskara lomas, protams. Arī savādais koncepts, kas pilnībā atklājas ar pārsteigumu, kuru sagādā filmas nobeigums.

The Tree of Life (2011)

“Terenss Maliks ir viens no retajiem mūsdienu Holivudas režisoriem, kurš ar katru savu filmu tiecas uz neko mazāku kā izcilību.” Ar šādiem vārdiem režisoru reiz apglaimoja slavenais kinokritiķis Roberts Īberts, un tie nav nemaz tik tālu no patiesības. Ja tomēr neticat Ībertam, tad “The Tree of Life” tam ir lielisks piemērs un vismaz viens no. Filmas pamatā ir stāsts par kādu amerikāņu ģimeni un tās vecāko dēlu, kurš atskatās uz savu ne īpaši patīkamo bērnību, vienlaikus meklējot atbildes uz vispārīgiem jautājumiem par eksistenci un ticību.

Stāsts kopumā ir visai sarežģīts, un, lai to pilnībā izprastu, filmu var nākties skatīties vairāk nekā vienu reizi. Toties zināms iespaids gan paliek jau pēc pirmās noskatīšanās, jo tik apbrīnojamam vizuālajam izskatam ir grūti atrast kaut ko līdzīgu. Nemaz nerunājot par īpašo skatu, kādu šī filma paver uz dažādiem vispārīgiem tematiem, tostarp bērnību, dzīvību un pat Visuma rašanos. Un, ja ļoti iepatiksies Malika episkā vīzija par Visuma rašanos, tad jau drīzumā iznāks tās paplašinātā versija dokumentālās filmas formātā. Vai nav lieliski?

Filmas dīvainības: ja neskaita tās neierasto izskatu un uzbūvi, filmas varoņu grūtības bieži vien tiek vizualizētas kā metaforas, piemēram, staigāšana pa tuksnesi, simbolizējot atbilžu meklēšanu nekurienē.

Eternal Sunshine of the Spotless Mind (2004)

Kurš gan vairs skaita visas tās attiecību filmas, kuras ik pa laikam parādās kino ekrānos? Tieši tā – neviens, jo tikai retu reizi šajā žanrā parādās kaut kas tik labs, lai to būtu vērts atcerēties. Viss pārējais kaut kur pazūd, nebūtībā, gluži kā no atmiņas izdzēsts. Līdzīgi kā ar šīs filmas varoņiem, kuriem, tāpat kā daudziem pāriem, laika gaitā ir sakrājusies kaudze ar nesaskaņām. Viņiem gan ir kas tāds, ko vēlētos daudzi, – iespēja izdzēst visas ar partneri saistītās atmiņas. Tik vienkārši! Bet, kā jau var iedomāties, šī procesa laikā galvenie varoņi sāk saprast daudz ko ļoti svarīgu gan par sevi, gan savām attiecībām.

Šis Čārlija Kaufmena un Mišela Gondrī meistardarbs neatstās vienaldzīgu it nevienu skatītāju un jo īpaši jau ne tos, kuriem kaut reizi mūžā ir bijušas attiecības. Un par to var pateikties filmas visai neparastajam stāstījumam, kurš ļauj paskatīties uz mūsu sajūtām un atmiņām no vēl nebijuša skatu punkta. Atmiņas, kuras filmas laikā izdzīvo galvenie varoņi, rada patiešām emocionālu un neaizmirstamu skatīšanās piedzīvojumu. Tāpat arī nebrīnieties, ja filma jums pašiem palīdzēs vairāk saprast kaut ko tādu, kas dzīvē līdz šim varbūt nebija līdz galam skaidrs.

Filmas dīvainības: viena no retajām Džima Kerija filmām, kas iztiek bez aktiera ķēmošanās. Un, protams, dīvaina ir arī filmas ideja, nemaz nerunājot par tās varoņu atmiņām.

2001: A Space Odyssey (1968)

Diez vai ir iespējams piebilst kaut ko jaunu par šo Kubrika zinātniskās fantastikas epiku, kuras specefekti bija tik tālu priekšā savai paaudzei, ka tie nav novecojuši vēl šobaltdien. Ja nu tomēr kosmosa odiseju ir gadījies palaist garām, šī brīnišķīgā filma ir aprakstāma kā oda cilvēcei. Vispirms tiek parādīti tās pirmsākumi akmens laikmetā, kur pirmatnējie cilvēki sastopas ar noslēpumainu monolītu. Nākamais šāda veida objekts tiek atrasts jau tālākā nākotnē, iezīmējot Mēness sasniegšanu. Loģiski, ka nākamais solis ir doties vēl tālāk un, iespējams, pat sasniegt monolītu novietotājus, lai arī kas viņi tādi nebūtu.

Tālākajā izpētes misijā tiek nosūtīta neliela apkalpe kopā ar it kā draudzīgu mākslīgo intelektu H.A.L. 9000. Ja esat kādreiz dzirdējuši šausmu stāstus par to, kādu potenciālo postu cilvēcei varētu nodarīt pārgudrs mākslīgais intelekts, tad ziniet, ka tieši Hals ir viens no šo baiļu pamatlicējiem. Papildus vēlos uzslavēt arī filmas nu jau ikonisko vizuālo stilu, kā arī visai ārpasaulīgo skaņu celiņu. Ja varat noskatīties tikai vienu filmu no šī saraksta, tad šī noteikti ir īstā (bet pēc tam visas pārējās).

Filmas dīvainības: stāsts, vizuālais stils, monolīti, kā arī nobeigums, kurš burtiski izkausēs jūsu smadzenes!

Stalker (1979)

Andrejs Tarkovskis ir viens no retajiem Padomju Krievijas režisoriem, kurš ir guvis zināmu atzinību visā pasaulē. Tostarp ar vienu no savām izcilākajām kino lentēm, kura ir uzņemta Tallinā, kā arī balstīta uz Arkādija Strugacka zinātniskās fantastikas romāna “Roadside Picnic”. Filmas pamatā ir ideja par Zonu – noslēpumainu un nedrošu vietu, kurā orientēties spēj tikai ar īpašām spējām apveltīti Izsekotāji. Viens no šādiem Izsekotājiem apņemas līdz Zonas centram aizgādāt Rakstnieku un Zinātnieku. Centrā trijotne cer piepildīt savas dziļākās vēlmes, bet ceļā līdz tam viņus sagaida Zonas mistērijas, kā arī, pašiem to vēl nenojaušot, kārtīga sevis apzināšanās.

Uzreiz gan jāpabrīdina, ka filma ir visai gara, tuvu pie trim stundām, un ar stāsta virzību nekur īpaši nesteidzas. Bet savā ziņā tas ir arī viens no filmas trumpjiem, jo tādējādi tiek dots vairāk laika, lai iepazītu personāžus un pie reizes arī izbaudītu Zonas savādo pievilcību. Jāpiemin arī tēlu attīstība, kura pavisam noteikti ir viena no labākajām, kādas kino vispār ir redzētas, nemaz nerunājot par Aleksandra Kajdanovska tēlojumu! Nedaudz pat jābrīnās, kādēļ šī filma laika gaitā nav kļuvusi par kulta klasiku.

Filmas dīvainības: lielākoties pārsteigumus sagādā tieši Zona, bet tos un vēl citus labāk nebojāšu.

The Lobster (2015)

Iedomājieties pasauli, kurā nebūšana attiecībās ir aizliegta ar likumu, bet vecpuiši un vecmeitas tiek sūtīti uz īpašu viesnīcu. Tajā apmeklētājiem tiek dotas 45 dienas, lai atrastu otro pusīti, citādi viņi tiks pārveidoti par dzīvniekiem un uz atlikušo mūžu padzīti mežā. Skan ļoti baisi, un filmā tieši tik neomulīgi tas arī tiek attēlots. Ļoti nepatīkamas un satraucošas ir sajūtas arī pret personāžiem, kuri atrodas distopijā, bet uzvedas pilnīgi normāli – tā, it kā viss būtu savās vietās.

Ideja droši vien izklausās pārāk uzkrītoša, bet tās izpildījums ir diezgan teicams. Šķirteņi sākumā dara visu, lai nepaliktu vieni un neveiksmes gadījumā labprātāk izvēlas vientulību. Toties pāri it kā dzīvo brīnišķīgi līdz brīdim, kad atklājas viena vai otra meli un nepilnības. Izklausās pat nedaudz pazīstami, kā nekā šādos apstākļos var atrast daudzas līdzības ar reālo dzīvi. Cerēsim vien uz labāko, lai neaiziet tik traki kā filmā…

Filmas dīvainības: ja nepietiek ar savādo ideju un neomulīgo atmosfēru, novērtējiet to, cik dabiski filmas vidū sižets apkrīt kājām gaisā.

Mulholland Drive (2001)

Un nobeigumā lai iet vēl viens Deivida Linča meistardarbs, jo šis režisors droši varētu aizpildīt arī visu šo sarakstu. Stāsts no sākuma atgādina visai parastu mistēriju, proti, kāda sieviete cieš autoavārijā, pēc kuras zaudējusi atmiņu, sastop topošo Holivudas aktrisi. Abas kopīgiem spēkiem nolemj atklāt avārijas cēloņus un noskaidrot, kādēļ īsi pirms tās kāds centās nolinčot (no pun intended) sievieti bez vārda. Pazīstot Linča darbus, nav šaubu, ka šis stāsts nemaz nav tik vienkāršs, kā varētu šķist.

Bet, protams, intuīcija izrādās pareiza, jo, tuvojoties beigām, stāsts pamazām tiek pagriezts pilnīgi krustu šķērsām. Un, pat ja liksies pilnīgs bezsakars, pēc otrās noskatīšanās reizes (vai ašas parakņāšanās internetā) atklāsies, ka viss ir pilnībā loģiski, tostarp arī daži personāži, kuri filmas gaitā ne visai iederas meiteņu kopīgajā stāstā. Ņemot vērā arī īpatnējo stilu, kādā filma tiek ieturēta, iznākums ir neapšaubāmi labākais režisora daiļdarbs kopš “Tvinpīkas”.

Filmas dīvainības: sapņainais stāstījums, kurš sev līdzi atnes ne vienu vien sapņiem raksturīgu dīvainību.

Novēlu jums jocīgu un patīkamu skatīšanos!