Pieņemot lēmumu iegādāties biļeti uz Gvadanjīno “Suspiria”, skatītājam jābūt gatavam nevis vienkārši skatīt, bet gan piedzīvot filmu, izaicinot savu iztēli. Kinoteātra zālē emocionāli piedzīvotais pielīdzināms atkailinātiem nervu galiem, aizvien pieaugošai neērtības sajūtai, kas lēni gruzd zem ādas, līdz sagaida grotesku kulmināciju.

Izdzirdot vārdu “rīmeiks”, lielākoties pirmā reakcija mums visiem ir skeptiski saraukt uzacis. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka ne visus sākotnēji sajūsmināja ziņas par to, ka tiks veidota jauna versija Dario Ardžento šaušalu klasikai “Suspiria”. Taču, iespējams, velns nemaz nesanāks tik melns, kā to mālē, - turklāt nesenie muzikālie jaunumi par filmu liek to gaidīt ar vēl lielāku nepacietību.

Kas jādara – jādara, un ir skaidrs, ka izvairīties no aktuālā kino fenomena “Greja piecdesmit nokrāsas” īsti nebūs iespējams, kaut vai tādēļ, lai, kā saka, būtu tiesīgs d*rst. Tomēr, kā jau tas bieži vien filmās (un dzīvē) notiek, viss izrādījās galīgi ne tā, kā cerēts, un tas pēdējais varbūt pat nebūs nepieciešams.