Hereditary

“Oza zemes burvis izvirtuļiem” (“Midsommar” / “Saulgriežu kults”, 2019)

“I was most excited for you to come” – vārdi, kas izskan Midsommar reklāmas rullītī, izrauti no filmas kopīgā konteksta, šķiet tiešā veidā veltīti potenciālajam filmas skatītājam. Bet pat iepriekšējās Ari Astera filmas Hereditary noskatīšanās nepalīdzēs sagatavoties piedzīvojumam, ko jaunais režisors sagatavojis mums uz sudraba ekrāna zeltainai vasaras kulminācijas dienai.

2018. gada nenovērtētākās un pārvērtētākās filmas

Šī gada lieliskākos kino piedzīvojumus apkopojuši esam, bet nu laiks atkārtot vienu no pagājušā gada interesantākajiem un strīdīgākajiem rakstiem - nu katrs parunāsim par filmām, kuras mūsuprāt, šogad ir bijušas nepelnīti nenovērtētas, kā arī kuras saņēmušas pārāk daudz uzmanības, nekā tām būtu pienācies. 

2018. gada top filmas

Šķiet, neesam paspējuši ne aci pamirkšķināt, kad vēl viens gads nu jau teju būs cauri. Kā jau kino pasaulē tas ir ierasts, arī šogad mūs ir gaidījuši daudz un dažādi lielo un ne tik lielo ekrānu piedzīvojumi un pārdzīvojumi. Tāpēc nu jau tradicionāli laiks vilkt galus kopā un palūkoties, kas tad šogad ir uz mums atstājis vislielāko iespaidu.

“Mirdzums” nākamajai paaudzei (“Hereditary”, 2018)

Ar šausmu filmām un gaidām ir interesanti, lai neteiktu vairāk. Kad žanrs ir pārpildīts ar ļoti vecas un vienkāršas formulas atgremošanu skatītāju acīs tas jau ir kļuvis par standartu. Tādējādi arī filmu veidotāju darbs kļūst daudzkārt sarežģītāks, jo kā gan mūsdienās vispār ir iespējams radīt filmu, kas būtu ne tikai oriģināla un šausmīga, bet arī patiktu skatītājiem, kuri jau sen ir pieraduši pie standartiem?