Stīvena Kinga darbus veiksmīgus padara viņa prasme veidot stāstus par cilvēkiem un viņu pieredzēto, nevis vienkārši aprakstīt pēc iespējas šaušalīgāku notikumu virkni, kurā pasīvi mājo dažādi tēli. Šaušalīgais par tādu kļūst tikai cilvēka acīs, prātā. Viņa varoņi apdzīvo stāstus, veicot izvēles un sastopoties ar to nestajām sekām. Šīs izvēles bieži vien neved pie laba, it īpaši "Pet Sematary" gadījumā.
“Kino Kults”, “Uz Kino”, “Cēsu alus” un k/t “Kino Citadele” uz Stīvena Kinga ekranizāciju viļņa aicina uz jaunu šausmu maestro darba "Zvēru kapiņi" (“Pet Sematary”) versiju — vēl šaušalīgāku nekā iepriekšējā(s)!
Kāpēc mēs lūkojamies debesīs, kad meklējam atbildes uz neatbildamiem jautājumiem? Ar pilnīgu pārliecību uz to nespēj atbildēt arī filmas "Pirmais cilvēks uz Mēness" režisors Deimiens Čazels, jo patiesībā to jau īsti nespēj neviens. Bet Čazelam ir teorija - pārpasaulīgiem jautājumiem ir vajadzīga pārpasaulīga perspektīva.
Aklas sievietes un viņas vīra attiecības mainīsies, kad sieviete atgūs redzi un atklās satraucošus jaunumus par sevi un vīru. Teikšu, ka "uz papīra" tas viss skan diezgan labi. Tas nozīmē, ka gaidāmas šādas tādas trillera pieskaņas, mistika, arī erotika, kas vienmēr ir ļoti apsveicami. Jo vairāk kailas Bleikas Laivlijas uz ekrāna, jo labāk.
Ja jūs gaidāt katastrofu filmu, tad to jūs te nedabūsiet. Ir pāris lavīnas un daži nervus kutinoši momenti pie plaisām vai šaurām dzegām, bet šī nav vienkārši action filma, bet gan diezgan labs mēģinājums pēc iespējas objektīvi izstāstīt notikumus tādus, kādi tie bija.
Jau kādu laiku kinoteātros ir iespēja noskatīties "Terminator Genisys", filmu, kas, pēc desmitgadnieku domām, ir tik inovatīva, ka viņi pēc divdesmit gadiem savām jaunajām atvasēm noteikti stāstīs, cik neaizmirstami bija to skatīties, bet neizceļas ne ar ko citu kā ar lielisku momentu atgremošanu no oriģināla.
Pasvītrojot virspusējo pieeju lietām, filma savu centrālo tēlu - Terminatoru - pilnībā kariķējuši un viņa tēls vairs nenes sāgas pirmo daļu terora, soģa un pēc tam bezkompromisa aizstāvja lomu, bet gan izskatās un izklausās pēc vecas un ne pārāk smieklīgas anekdotes.
Turpinājumi "20 un vairāk gadus pēc oriģināla iznākšanas" Holivudā ir atsevišķs žanrs - taču tā spilgtākie pārstāvji ("A Good Day to Die Hard", anyone?), diemžēl, pārsvarā sarūgtina. Bet kā ar "Terminator: Genisys", kurš nāk akurāt 31 (!) gadu pēc pirms daļas?
"Terminatora" nedēļa Kinoblogeri.lv, un šajā rakstā apskatīsim filmu, kuras dēļ šī tēma vispār ir pacelta - pilntiesīga piektā daļa, jaunas triloģijas sākums un Arnolda Švarcenegera atgriešanās fantastiskajā grāvējā "Terminator: Genisys"!
Lielākā dilemma man, kad noskatos filmu vai izlasu grāmatu, pēc kuras ir tāda kā rūgtumiņa sajūta (kad nebija līdz galam, kā gribējās), ir - teikt kā jūtos vai neteikt neko? Varbūt ejiet paši un aplauzieties pēc pilnas programmas!
"Child 44" ir kārtējais romāna ekranizācijas gadījums, kad scenāristam nav bijis vajadzīgais talants, lai atsijātu grāmatā esošo blakus stāstus un priekšplānā izvirzītu stāsta nosaukumā minēto četrdesmit ceturto bērnu jeb sērijveida slepkavību stāsta līniju.
Ridlija Skota producētais, Daniela Espinosas režisētais un uz Toma Roba Smita starptautiski atzīto dižpārdokli balstītais trilleris "Bērns Nr.44" - mums visvairāk interesants savas darbības vides, 50-to gadu PSRS, dēļ.
