Beidzot noticis neiedomājamais - iznākusi “Transformeru” filma, kuru nav režisējis Maikls Bejs! Tas, protams, uzreiz ir lielākas kvalitātes garants. Sanācis sirsnīguma pilns stāsts, kas paraus gan uz smiekliem, gan asarām. Neiztrūkstoši arī ir pusaudžu un ģimenes drāmu elementi, kurus papildina neskaitāmas astoņdesmito gadu popkultūras atsauces. 

Kas notiek, ja populāru un pelnošu, bet atzinības ziņā arvien lejupslīdošu franšīzi izrauj no tās līdzšinējā pārraudzītāja ķetnām un nodod kāda cita rokās? Rezultāti kino vēsturē šādās situācijās ir bijuši ar mainīgām sekmēm, bet svaigākais paraugs ar “Transformeru” franšīzi nenoliedzami parāda, ka jaunas vēsmas labi zināmās formulās reizēm noteikti ir vajadzīgas.

Animācijas filmu pasaulē nešaubīgi dominē lielie "dūži", taču nereti tieši mazākās studijas ir tās, kuras pamanās izveidot visneparastākos lielā ekrāna piedzīvojumus. Viena no šīm mazajām, bet pilnīgi noteikti uzmanības vērtajām censonēm ir "Laika".

Zūdīties, ka 2016. gads ir bijis, maigi izsakoties, savāds gads (arī kinopasaulē) ir populāri un būtībā arī pamatoti. Taču, tā kā šogad mūs priecē "Kubo and the Two Strings" no studijas "Laika", tas automātiski nozīmē, ka kino gadam pilnīgi noteikti būs gada rezumējumā jāliek plusa zīme.

"Kubo un divas stīgas" ir studijas "Laika" ceturtā "stop-motion" pilnmetrāžas animācijas filma, un studija ir noteikusi pilnīgi jaunu standartu, kā šādām animācijas filmām vajadzētu izskatīties. Nešauboties var pateikt tikai vienu - "Kubo un divas stīgas" ir viena no visskaistākajām "stop-motion" filmām vēsturē.