Šīs nedēļas “Troņu spēļu” sērija ir ļoti īpašs notikums. Pirmkārt, beidzot norisinājās izšķirošā bastardu cīņa, kura tika gaidīta jau kopš sezonas sākuma. Otrkārt, šo sēriju ir režisējis Migels Sapočniks. Tas pats vīrs, kurš režisēja izcilo “Hardhome”. Un, treškārt, HBO jau sen bija solījuši šajā sezonā iekļaut vislielāko kaujas ainu, kāda seriālā jebkad ir bijusi. Pat pirms skatīšanās jau ir skaidrs, ka šī noteikti būs viena no visiespaidīgākajām sērijām “Troņu spēļu” vēsturē.
SPOILER ALERT! Šis raksts satur spoilerus, tādēļ ieteicams vispirms noskatīties jauno sēriju.
Lielā cīņa bija patiesi iespaidīga, tomēr vispirms nedaudz par notikumiem Merīnā. Varbūt cīņa pret vergturiem beidzās pārāk ātri, un, iespējams, to vispār varēja pabīdīt uz nākamo sēriju, lai atstātu vairāk vietas bastardu cīņai. Lai nu kā, viss tik un tā bija visnotaļ iespaidīgi. Pats labākais brīdis bija tas, kurā Tirions salīdzināja Deniju ar viņas nelaiķa tēvu, jo no savas dzimtas nekādi neaizbēgsi un galu galā tas būs tikai viņas pašas rokās – kļūt par labu vai ļaunu valdnieci. Par laimi, šoreiz pietika ar kompromisu, jo karaliene prata parādīt savu milzīgo spēku arī bez iedzīvotāju dedzināšanas, vergturi dabūja to, ko bija pelnījuši (un šoreiz, iespējams, vairs nekad nedumposies), un beigu beigās viss nostājās savās vietās. Vēl patīkamāk par lidojošiem pūķiem bija beidzot ieraudzīt vareno Dotraku armiju darbībā, pat ja tas bija tikai uz īsu brīdi. Nemaz nerunājot par specefektiem, kuri pilnībā attaisnoja visas cerības un izrādījās krietni vien iespaidīgāki nekā dažā labā filmā.
Arī kaujas atskaņas izdevās ļoti veiksmīgas. Ļoti piemērots bendes lomai izrādījās Pelēkais Tārps, jo kurš gan cits varētu sodīt vergturus, ja ne pats vergs? Vēl bija jauki redzēt, ka Tirions beidzot ir nonācis tur, kur viņam jau sen bija jābūt, proti, augstāk par tiem, kuri viņu nekad neieredzēja. Visbeidzot, Merīnā ieradās arī Tions un Jara, atvedot vilinošu piedāvājumu. Denijai droši vien arī nekas cits neatliktu kā to pieņemt, jo bez kuģiem nu nekādi nenonāksi Vesterosā. Turklāt starp abām topošajām valdniecēm jau sāk veidoties diezgan laba dinamika (un acīmredzami – arī kas vairāk). Varēja jau šķist, ka Greidžoji no šī darījuma neko neiegūst, tomēr viņiem nāksies savas dzimtas tradīcijas atstāt pagātnē. Bet, ja jau vergturi no tām var atteikties, kāpēc gan lai Greidžoji nevarētu? Un varbūt tiešām Vesterosu beidzot savedīs kārtībā tieši sieviete – varbūt pat divas!
Lai arī cik iespaidīga nebūtu Merīnas kauja, tā šoreiz pamatīgi nobālēja bastardu cīņas priekšā. Pirms tās, protams, sekoja pagarš, bet ļoti nepieciešams ievads, kas cīņai palīdzēja radīt arvien jaunas un jaunas likmes. Tai skaitā bija pāris ļoti labi dialogi, kuros atklājās, cik lielas cerības tiek liktas uz Snovu, kā arī tas, ka Melisandra joprojām nav pārliecināta par savām spējām. Bija arī neliels brīdis, kurā Davoss sev un mums lika atcerēties par Širīnas drausmīgo likteni. Neiztika arī bez brāļa un māsas ķīviņa, kuram nedaudz izdevās pabaidīt ar to, ka nekādi nav iespējams paredzēt Remzija nākamos gājienus un tieši tādēļ Snova niecīgajai armijai nav nekādu izredžu uzvarēt.
Un tieši tas arī cīņas gaitā bija acīmredzams, sākot jau ar sadistisko spēli, kuras laikā Remzijs burtiski atņēma Rikona dzīvību Džona acu priekšā. Tas neizbēgami piespieda Džonu sākt uzbrukumu, lai gan bija skaidrs, ka to būtu jāļauj darīt Remzija armijai. Līdz pat cīņas beigām tajā valdīja pilnīgs haoss un šaušalīga bezcerības sajūta, kas tika veiksmīgi apvienota ar tādu spriedzi, kāda seriālā sen nebija justa. Neapšaubāmi vislielāko iespaidu atstāja milzīgie līķu kalni, kuri spontāni, bet veiksmīgi tika izmantoti, lai ielenktu Snova armiju. Lai skatītājus sagrautu vēl vairāk, savu dzīvību diezgan bezcerīgā veidā gandrīz zaudēja arī pats kaujas īstenotājs Džons. Tas viss kopā radīja patiešām graujošu iespaidu, kāds parasti ir sastopams tikai kara filmās.
Lai gan tas jau bija gaidāms un tas bija tik ļoti LOTR un “Blackwater” cienīgs moments, Mazpirksta ierašanās pēdējā brīdī bija patiesi pacilājošs un brīnišķīgs brīdis. Kā nekā, beidzot arī Remzijs sajuta zaudējuma garšu. Jau pašā sākumā, Džonam tiekoties ar Remziju, atklājās, cik Remzijs patiesībā ir vai nu gļēvs, vai gudrs, jo, no vienas puses, viņš atteicās no divkaujas pret Džonu, bet, no otras puses, kurš gan to nedarītu, ja tavā pusē atrodas daudz lielāka armija? Varbūtība izdzīvot tomēr ir lielāka. Lai gan šķiet, ka savu lomu vairāk spēlēja gļēvulība, jo uz divkauju ar Džonu (kura tāpat bija neizbēgama) viņš piekrita tikai, kad tika ielenkts stūrī.
Tā nu savu tiesu šoreiz dabūja visi. Vinterfelu atkal rotā vilku karogi, Melisandra piedzīvoja sava pareģojuma piepildīšanos, Snovs sevi ļaudīm pierādīja kā varoni, bet Sansa beidzot guva iespēju atmaksāt Remzijam par visiem viņa ļaunajiem darbiem. Jau sen gaidītu labumu galvenokārt guva paši skatītāji, jo Remzijs sen jau bija pelnījis dabūt trūkties, toties Snovs beidzot varēs sākt vākt armiju, lai stātos pretī Baltajiem gājējiem. Diemžēl nebija iespējams iztikt arī bez labo varoņu upuriem. Tai skaitā jau pieminētais Rikons, kā arī Milzis, kurš, visu cieņu, mira godam, dodot milzīgu ieguldījumu cīņas izšķirošajos brīžos.
Kopumā šī bija patiešām episka sērija, kas pilnībā attaisnoja uz sevi liktās cerības. Turklāt viss tajā notiekošais tika izspēlēts lieliski un līdz galam, sniedzot spēcīgus un patīkamus brīžus ne tikai varoņiem, bet arī skatītājiem. Un, pat ja cīņas iznākums likās jau pa gabalu redzams, šī sērija neapšaubāmi ieies ne tikai seriāla, bet arī televīzijas vēsturē, jo tik iespaidīgas kaujas ainas līdz šim ir bijušas redzamas tikai filmās. Viennozīmīgi viena no labākajām seriāla sērijām. 10/10