Ja jums šķita, ka bastardu cīņa bija īpašs seriāla notikums, tas nozīmē tikai to, ka vēl neesat redzējuši “The Winds of Winter”. Šis sezonas nobeigums sagādāja līdz šim garāko sēriju “Troņu spēļu” vēsturē, un tā neatstās vienaldzīgu nevienu skatītāju, sagādājot ne vienu vien pārsteigumu, kā arī savelkot kopā vairākas sižeta līnijas, kuras ir karājušās gaisā jau kopš seriāla pirmajām sezonām. Iespējams, šī ir pat labākā sērija seriāla vēsturē!

SPOILER ALERT! Kā jau ierasts, tālāk sekos spoileri, tādēļ pirms tam ieteicams noskatīties jauno sēriju.

Ļoti pareiza izvēle bija sākt sēriju ar Karaļa Piestātni un tikt galā ar nu jau mokošajām Lanisteru sižeta līnijām. Lai arī cik nepatīkams un pat garlaikojošs nebūtu bijis šīs sezonas Sērsijas un Zvirbuļa konflikts, tā kulminācija bija graujoša visās šim vārdam piemītošajās nozīmēs. Notikumu secība bija ideāla – sākot jau ar Sērsijas pašpārliecināto smaidu un beidzot ar pašu sprādzienu. Tie, kas uzmanīgi ir sekojuši seriāla gaitai, šo notikumu jau bija paredzējuši, bet redzēt, kā gaisā uziet Augstais Zvirbulis un visi viņa sekotāji, bija ļoti patīkami un iespaidīgi. Arī Tomena “tik ātri un vienkārši, ka tas bija smieklīgi” nāve sagādāja nelielu prieka sajūtu. Teirelu dzimtas pārstāvju nāve gan nesagādāja īsti nekādas sajūtas, tomēr ir labi apzināties, ka tagad Sērsijai tuvumā nav vairs neviena, kas varētu stāties viņas ceļā.

Protams, arī Sērsijas, nu jau neizbēgamā, kronēšana bija vienlaikus gan tik lieliska, ka mati ceļas stāvus, gan arī nedaudz biedējoša, jo kas zina, vai jauno (bet, visticamāk, ne uz ilgu laiku) karalieni nav pārņēmis tas pats ļaunums, kas reiz piemita Jukušajam karalim. To pašu redz arī Džeimijs, jo tā Sērsija, kuru viņš vēl nesen pazina, diez vai būtu rīkojusies tik aukstasinīgi kā tagad. Visvairāk atmiņā iespiedās šaušalīgā Sērsijas atriebība Unellai. Ja tas viss norāda uz to, kāda valdniece Sērsija būs turpmāk, tad Karaļa Piestātni sagaida drūmi laiki.

Ar to sērijas episkākie momenti tikai sākās, jo Vinterfelā tie tikai sekoja viens otram. Vispirms jau Melisandrai beidzot nācās maksāt par saviem nodarījumiem, kurus Davoss joprojām nespēj aizmirst. Iespējams, ka šoreiz Džons un Davoss varētu būt pieļāvuši lielu kļūdu, jo ir ļoti ticams, ka Melisandras burvestības būtu bijušas ārkārtīgi svarīgas Džona turpmākajās cīņās. Vēl var tikai minēt, kur Melisandra nonāks, jo, visticamāk, tie būs Snova ienaidnieki, bet sliktākajā gadījumā – Sērsija. Jebkurā gadījumā problēmas sāk rasties jau Vinterfelas iekšienē, jo ir ļoti iespējams, ka Mazpirksta patiesie nodomi varētu sašķelt Sansas un Džona sadarbību.

Bet, ja pievēršamies patīkamajiem notikumiem, beidzot ir noticis tas, ko jau pašā “Troņu spēļu” pilotsērijā solīja Šons Bīns – “Ziema nāk!” Kā nu ne, Sansa ar Džonu savā neilgajā sarunā oficiāli apstiprina, ka nu ziema beidzot ir pienākusi! Līdz Vinterfelai beidzot ir ieradies arī Brens. Šajā sērija gan izpalika aizkustinoša Stārku ģimenes atkalapvienošanās, tomēr Brens sagādāja kaut ko daudz patīkamāku, iepriecinot mūs ar lepnu apstiprinājumu, ka Džona vecāki tik tiešām bija Lianna Stārka un Eriss Targeriens! Bet pats labākais šajā visā ir tas, ka viņš kā patiesais ziemeļu karalis tiek pieņemts, pat nezinot viņa patieso radniecību. Turklāt šo paziņojumu mazā Mormontu valdniece nodeva ne pa jokam!

Arī austrumos bija gan priecīgi, gan ne tik priecīgi notikumi. Nedaudz skumji bija atvadīties no Dario, tomēr, no otras puses, varbūt zaudējums nav tik liels, ja Denija drīz tāpat iegūs to, ko viņa un arī mēs jau tik sen esam gaidījuši, – pūķu valdnieci Dzelzs tronī! Skats, kurā Denija ar visiem neskaitāmajiem sabiedrotajiem kuģo Vesterosas virzienā, bija ļoti episks un jau sen pelnīts, jo viss seriāls tomēr ir virzījies tieši uz šo brīdi. Pilnīgi neticami, ka tas beidzot ir noticis. Vēl neticami ir tas, kā visi Sērsijas ienaidnieki ir atraduši savu ceļu pie Denijas sāniem. Tai skaitā Variss, Oulena, Smilšu māsas, kā arī Tirions, kurš nu jau ir kļuvis par karalienes labo roku! Sērsijai nav pilnīgi nekādu izredžu, un tieši tādēļ tas viss tik ļoti saviļņo.

Lielākais šīs sērijas pārsteigums, kuru nu nekādi nevarēja paredzēt arī tie, kas “Troņu spēlēm” seko līdzi visrūpīgāk, bija Arjas atriebība par Sarkanajām kāzām. Arī šis bija jau sen gaidīts un, ui, cik patīkams notikums, kas parādīja arī to, cik ļoti Arjas tēls ir mainījies uz tumšo pusi. Ja Vikipēdijā papēta Arjas sarakstu, izrādās, ka palikusi ir vairs tikai Sērsija un Kalns. Lai viņiem vieglas smiltis…

Vismazāk iespaidīgi bija vērot, kā Sems ar Giliju beidzot nonāca Citadelē. Tomēr pati Citadele tik un tā bija ļoti krāšņa un skaista, un, pat ja Sema sižets šobrīd nešķiet pārāk nozīmīgs, atliek tikai paļauties uz seriāla veidotājiem, jo līdz šim pat visniecīgākās sižeta līnijas agri vai vēlu sevi ir pierādījušas.

Atzīšos, ka sajūtas pēc šīs sērijas noskatīšanās man bija neaprakstāmas. Kādu brītiņu bija pat neliels, bet ļoti patīkams šoks, jo tik daudzie pārsteigumi un tas, cik brīnišķīgi tika pabeigtas un savītas kopā daudzās sižeta līnijas, no kurām dažas pat bija sākušās jau vairākas sezonas iepriekš, mani nolika uz sēžamvietas. Noteikti jāuzslavē Migels Sapočniks, kurš jau kārtējo reizi pierāda, cik lieliski viņam padodas režisēt “Troņu spēļu” sērijas, bet par satriecošo mūzikas pavadījumu jau 60. sēriju pēc kārtas jāpateicas Ramīnam Džavadī.

Kopumā šī sērija bija patiešām episka, un es pat teiktu, ka tā ir līdz šim labākais seriāla veikums. Tā nostrādāja perfekti arī kā nākamās sezonas priekšvēstnesis. Tā kā ir ļoti ticamas baumas, ka nākamā sezona seriālam būs pēdējā un sastāvēs vien no septiņām sērijām, jāatzīst, ka šī sērija to tikai apstiprināja, lieliski ievadot arī fināla cēlienu, kurš, ļoti cerams, pārspēs visu, kas līdz šim seriālā ir bijis. 10/10