Tas ir savā ziņā nedaudz poētiski un arī pašsaprotami, ka laikā, kad “Netflix” veidotie “Marvel” seriāli ir viens pēc otra krituši kā lapas rudens vējā, Frenks Kāsls un seriāls “The Punisher” būtu viens no pēdējiem, kas vēl stāv un, skaļi rēkdams un gārgdams, ir gatavs cīnīties. Neko citu no Džona Berntāla atveidotā Kāsla mēs arī negaidītu. Seriāls nu ir atpakaļ ar savu otro sezonu “Netflix” straumēšanas platformā un lieliski turpina iet pa pirmās sezonas iemīto taciņu.
Pirmās sezonas noslēgumā gan varēja likties, ka Frenka ceļš ir nonācis līdz kaut kādam nebūt, greizam un baisam, bet tomēr galamērķim — plāns atriebt savas ģimenes nāvi ir izdevies, kulmināciju sasniedzot ar sava vecā čoma un nodevīgā riebekļa Billija Ruso (Bens Bārnss) sejas pamatīgu sakropļošanu. Jo ar Ruso prastu nogalināšanu vien šoreiz nebūtu gana — Frenks vēlas, lai Billijs visu dzīvi ciestu un mocītos, sadzīvojot ar apziņu, ko viņš ir izdarījis, atgādinot sev par to katru reizi, kad viņš ieskatās spogulī. Esiet sveicināti citādā “Marvel Cinematic Universe”, dāmas un kungi! Neaizmirsīsim, ka visi “Netflix” seriāli arī kanoniski skaitās piederīgi MCU, bet no “The Punisher” līdz “Atriebējiem” un pārējai kompānijai ir tikpat liels attālums kā no Zemes līdz Asgardai. “Netflix” seriāli sākotnēji jau ir bijuši krietni vardarbīgāki par filmām, bet “The Punisher” vardarbības līmeni paceļ pavisam citā kategorijā — šeit pēc šāviena galvā apkārt redzēsim šķīstam ne tikai asinis, bet arī smadzeņu daļiņas.
Bet Frenkam dzīvē miera tomēr nav — to apliecina arī viens no viņa vēl atlikušajiem draugiem Kērtiss (Džeisons R. Mūrs), skaidri un gaiši pasakot: “You just hate standing still, Frank.” Pēc pirmās sezonas notikumiem Frenkam bija iespēja sākt jaunu dzīvi, bet viņš to nespēj, laika gaitā arī sev atzīstot, ka pats to vienkārši negrib. Vienmēr būs kāds iegansts ķerties pie ieročiem, vienmēr atradīsies kādi jauni noziedznieki, ko tvarstīt un klapēt, vienmēr būs nodarīta kāda pārestība, kuru izlabot. Frenka lāsts būtībā ir fakts, ka viņš palika dzīvs pēc savas ģimenes nāves, bet ar to tad arī visiem (lielākoties Ņujorkas) ļaundariem nāksies sadzīvot, jo paši vien ar savām darbībām ir radījuši Soģi.
Frenks ātri vien iepinas svešās nepatikšanās, kad kādā bārā redz aizdomīga paskata ļaudis dzenamies pakaļ jaunai meitenei (Džordžija Vigema) — zīmīgi, ka meitene ir aptuveni tādā pašā vecumā, kādā tobrīd būtu Frenka meita, ja vēl būtu dzīva. Tas noved pie samudžinātas sazvērestības, kam vēlāk vēl pieplusojam faktu, ka Billijs Ruso ir atpakaļ un līdz ar viņu arī aģente Dīna Madani (Ambera Rouza Reva), kurai pēc saņemtā šāviena galvā nākas cīnīties ar saviem Ruso apveidu dēmoniem. Viss, protams, laika gaitā sapinas vienā asiņainā mudžeklī, kuram cauri neviens neizspraucas vienā gabalā (fiziski un metaforiski).
Daudzie stāsta pavedieni gan ir arī viens no aspektiem, kurā seriāla otrā sezona nedaudz buksē. Pirmajā sezonā viss lielākoties riņķoja ap Frenkam nodarīto, kur sazvērestības un ļaunuma tīkls sevī iepina arī daudzus citus. Bet otrajā sezonā paiet ļoti ilgs laiks, līdz visas atsevišķās stāsta daļas sāk līmēties kopā — Frenkam nākas dzēst tik daudzus ugunsgrēkus vienlaikus, ka neizbēgami daži no tiem uz pāris sērijām tiek nopauzēti. Tā rezultātā Eimija, meitene, kuras nepatikšanās sevi ievelk Frenks, pāris sērijas pavada, sēžot iespundēta treilerī, Frenkam burtiski lūdzoties, lai viņa pagaida, kamēr viņš tiek galā ar savām pārējām nedienām.
Taču, neskatoties uz stāsta fragmentārismu, Kāsla elle zemes virsū joprojām ir fascinējoša. No visiem MCU seriāliem (par filmām nemaz nerunājot) “The Punisher” ir visbrutālākais un visieinteresētākajais cilvēkos, kurus vislabāk var raksturot ar frāzi “fucked up”. “The Punisher” iztiek arī bez jebkādiem pārdabiskiem elementiem, kas ir bijis vienojošais punkts visos citos stāstos, — šī ir vienkārši smaga krimināldrāma, kur vienīgās superspējas demonstrē meikapa cilvēki, kuri spēj izsekot līdzi visiem Frenka savainojumiem.*
Seriāls daudz laika pavada, pētot cilvēku monstrozitātes pakāpes — tas nekautrējas atzīt to, ka arī Frenks ir monstrs. Lai gan bieži tiek uzsvērts, ka viņš sit un galina Ļaunos (ar lielo burtu), viņa paņēmieni nereti liek šausmās sarauties (būtu interesanti izskaitļot proporciju, cik ir tādas sērijas abās sezonās, kuru laikā Frenks nav no galvas līdz kājām noklāts ar asinīm). Bet, viņaprāt, pret citiem monstriem tieši tā ir arī jāizturas — vienīgais, kas spēj apturēt viņa taisno tiesu, ir kāda ģimeniska atblāzma ļaundaru motivācijā ļaunajiem darbiem.
Viens no interesantākajiem seriāla aspektiem ir tā diezgan negaidītā nekautrēšanās pamatīgi kritizēt militāro kultūru, tās pārspīlēti uzspēlēto “brālības” elementu un to, ka neviens īsti nezina, ko ar šiem kareivjiem pēc viņu padarītā darba iesākt, kad ierastā kārtība un saites izjūk reālajā pasaulē. Pirmajā acu uzmetienā varētu likties, ka notiek tieši pretēji — seriāls slavina mačo brutalitāti, īstu veču draudzību un ko tik ne. Un nebūtu brīnums, ja tas daudzus attur pat mēģināt sākt seriālu skatīties.
Taču “The Punisher” ar apsūdzošu pirkstu bieži norāda tieši šīs “brotherhood” kultūras virzienā. Frenks un viņa armijas biedri kopā iziet cauri ellei, un pēc tam paši turpina šo elli plest arvien tālāk savās mājās. Tikai viens no Frenka draugiem, Kērtiss, ir spējis iekārtot sev nosacīti normālu dzīvi, kuru, protams, regulāri izjauc Kāsls ar saviem tračiem. Visu pārējo dzīvēs ir iesēti indes perēkļi, kuri pamazām un palēnām, bet pamatīgi izplata ļaunumu. Draudzības, kas ir balstītas uz asiņinaini vardarbīgiem pamatiem, ar laiku kļūst tādas pašas.
Bet pat seriāla baisākajos un trakākajos brīžos no tā ir grūti novērsties, pateicoties Džonam Berntālam, kurš, šķiet, ir dzimis šai lomai un ir nešaubīgi labākā Soģa versija, kas ir redzēta uz ekrāniem (nav gan tā, ka viņam būtu ļoti nopietna konkurence šajā jomā). Viņa Frenks Kāsls ir vienlīdz interesants gan ainās, kad elles vārti vaļā un, skaļi rēcot, kliedzot un citādi aurojot, jāliek lietā gan dūres, gan šaujamieroči (un to šajā seriālā ir daudz), gan klusākos brīžos, kad pat Kāslam ir jāievelk elpa, jānomierinās un jānodibina arī kādas cilvēcīgas attiecības. Kāslu ir pat īpaši interesanti vērot tieši nosacīti mierīgākajos brīžos – jo, pat ja brīdis ir mierīgs, Kāsls tāds nav. Berntāla tēlojumā Frenks nepārtraukti mīņājas un nervozi lūkojas apkārt — šķietami pastāvīgā gatavībā mest visu pie malas un lēkt iekšā nākamajā cīniņā. Un uz Frenka monstrozitātes fona brīži, kad viņš ļauj vaļu īstām emocijām, ir īpaši spēcīgi.
Fascinējošam antivaronim tāpēc vajag arī pienācīgu pretinieku, un otrā sezona maķenīt pieviļ šajā ziņā. Daļēji pie tā varam vainot jau iepriekšminēto sižeta sadrumstalotību, jo, lai gan par Džoša Stjuarta atveidoto Džonu Pilgrimu it kā uzzinām gana daudz, viņš Frenkam metas pakaļ tikai tāpēc, ka tas ir viņa pienākums. Tikmēr Billijs Ruso, kurš pirmajā sezonā bija ļoti interesants riebeklis, šeit daudz laika pavada neizpratnē par savu situāciju — Frenks nedaudz pārcentās ar savu atriebību pirmās sezonas beigās, jo tagad Ruso neatceras, ko pats bija sastrādājis. Laika gaitā viņš arī atgriežas uz noziegumu takas, bet, ļoti iespējams, daudzi viņa sižeta līniju būs iedomājušies citādu, nekā tā beigās izrādās. Bet, neskatoties uz to, Bens Bārnss joprojām ir lielisks Ruso lomā — viņa pilnīgi melnās acis pirmajā sezonā lieliski slēpa jebkādas cilvēcības atblāzmas, kas viņā vēl bija palikušas, bet otrajā sezonā tās ir kā ellīgi atvari, kuros slēpjas velns viņu zin’ kas.
Jaunajā sezonā daudz laika pavadām kopā ar Eimiju (kuras atveidotāja Džordžija Vigema ir interesants aktrišu Elizabetes Debiki un Imodženas Pūtsas krustojums), kas ļauj mums redzēt to, kāds tēvs Frenks būtu bijis (jāatzīst, ka brīžiem apšaubāms), turpinot pirmajā sezonā jau iesākto dinamiku ar Mikro ģimeni. Bet brīžiem ļoti pietrūkst Annas Deboras Vollas atveidotās Kārenas, kura otrajā sezonā parādās tikai vienā sērijā. Vollas saspēle ar Berntālu ir brīnišķīga (skat. ainu liftā pirmajā sezonā), un Kārenas attiecības ar Frenku, iespējams, ir vienīgais glābiņš pašam no sevis, kāds Frenkam vēl ir atlicis, — bet zīmīgi, ka viņš no šī glābiņa pats atsakās.
Pagaidām ziņu par to, vai ir cerības redzēt vēl kādu sezonu ar Frenka Kāsla vardarbīgajiem piedzīvojumiem, nav — bet ziņu par seriāla beigām arī vēl nav, tā ka atliek vien gaidīt. Pats Džons Berntāls intervijās ir apgalvojis, ka ir apmierināts ar to situāciju, kādā Frenks ir otrās sezonas noslēgumā, un, ja seriālam būs lemts beigties, viņaprāt, to noslēgt uz šādas nots nebūtu slikti. Berntālam varam piekrist, jo otrās sezonas beigās Frenks tik tiešām atrod savu greizo, bet tomēr īsto vietu dzīvē, ko varētu uzskatīt par sava veida noslēgumu viņa stāstam. Taču nenoliedzami ir arī tas, ka būtu ļoti interesanti vēlreiz mesties Ņujorkas tumšākajos nostūros Frenka rēkšanas pavadībā.
“The Punisher” otrā sezona jau skatāma straumēšanas platformā “Netflix”!
* Grima departaments gan ir nošāvis greizi ar Ruso seju, kuras maigās, brīžiem knapi pamanāmās rētas šķiet diezgan smieklīgas, ja ņemam vērā to, kā viņš izskatījās pirmās sezonas noslēgumā un cik lielu jezgu ap viņa it kā sakropļoto seju ceļ viņš pats. Bet neba nu šī ir pirmā reize, kad Holivuda nobīstas padarīt savus varoņus kārtīgi ellīgus izskata ziņā — skat. neseno filmu “Izsalkusī pilsēta” (“Mortal Engines”) un Kailo Rena ceļojošo rētu “Zvaigžņu karu” franšīzē.
