Pasaulē skatītākajam zombijseriālam ir pienākuši grūti laiki – pateicoties Nīganam, cieš jau iemīļoti personāži, bet, skatoties uz reitingiem, tas pats notiek arī ar skatītājiem. Kas nogāja greizi, un kas galu galā tomēr izdevās? Par to visu un vēl vairāk lasiet šajā apskatā.
SPOILER ALERT! – Turpmāk tekstā tiks pieminēti svarīgi sižeta pavērsieni, tādēļ uzskatiet, ka tikāt brīdināti.
Jāsāk, protams, no paša sākuma jeb sezonas pirmās sērijas, kurā Nīgans brutāli izrīkojās ar seriāla galvenajiem personāžiem (visvairāk jau Riku), beigās atstājot ļoti rūgtu pēcgaršu. Pagaidām viss šķita normāli, jo skatītāji beidzot saņēma kārtīgu Nīgana devu, turklāt reitingi sasniedza jau iepriekš uzstādīto seriāla rekordu – 17 miljonus skatījumu. Problēmas sākās jau ar nākamo sēriju, kura piedzīvoja skatījumu kritumu teju trešdaļas (!) lielumā – par spīti tam, ka sērija kā tāda nebija nemaz tik slikta. Visdrīzāk pie tā ir vainojama milzīgā Nīgankņada, kas tika mākslīgi sacelta iepriekšējās sezonas beigās, un, lai arī kā šova veidotāji nebūtu centušies, savu pārāk karsto putru viņi tā arī nesastrēba. Sērijas ļoti drūmās noskaņas varētu būt bijušas vēl viens atbaidošais faktors, jo tik nepatīkamu noskaņu vidējais skatītājs var izturēt tikai līdz noteiktam brīdim (šajā laikā jo īpaši).
Pārejot uz otro sēriju, tā bija ļoti pārdomāti izvietota pēc pirmās, jo savā ziņā noveda skatītāju no seriāla viszemākā punkta (noskaņu līmenī) līdz augstākajam. Šajā sērijā kopā ar Morganu un Kerolu apciemojām Karaļvalsti – savādo komūnu ar vēl savādāko nosaukumu (un tīģeri!). Savādi bija tas, cik miermīlīgu un līksmu ikdienu baudīja komūnas iedzīvotāji, ņemot vērā apkārt notiekošo. Lai gan izrādījās, ka nemaz tik savādi tas nav, jo komūnas līderis Ecekiēls, labu iemeslu vadīts, visu šo laiku ir melojis saviem iedzīvotājiem par patiesībā notiekošo. Laiks rādīs, kāda nozīme būs Morgana tēlam (jo viņš gandrīz neko nozīmīgu neizdarīja), bet jāatzīst, ka Kerolai jau veidojas laba dinamika ar Ecekiēlu un varbūt pat kaut kas vairāk. Tomēr Kerolas attieksme pamazām kļūst nogurdinoša, jo ir skaidri redzams, ka viņas pašreizējā “leave me alone” krīze pāries. Cerams, tas notiks pēc iespējas drīzāk.
Trešā sērija mūs pirmo reizi aizveda uz šaušalīgo Glābēju nometni. Visvairāk šeit pārsteidzošā kārtā izcēlās Dvaits, kuram uz mirkli izdevās aizēnot Derilu un pat Nīganu. Dvaita pakļaušanās Nīgana režīmam, pat apzinoties, ka viņš jebkurā brīdī varētu droši sacensties ar savu līderi, ātri vien padarīja Dvaitu par vienu no spēcīgākajiem seriāla personāžiem. Ja Nīgans vēlāk nebūtu izrādījies svarīgāks un aizraujošāks nekā līdz šim, viņa aizvietošana ar Dvaitu šķistu ļoti vilinoša. Bet Derils tikmēr spītīgi pretojās Nīgana varai, parādot, ka viņa pašcieņa ir svarīgāka par paša likteni. Kā nekā – teorētiski Derils varēja (melodams) pieņemt Nīgana piedāvājumu, palielinot savas izredzes aizbēgt prom un varbūt pat atrast vājības Nīgana sistēmā.
Pēc tam sekoja vājākā sezonas sērija, kura būtībā atkārtoja pirmās sērijas notikumus, bet ne tik fiziskā līmenī. Ja seriāls jau iepriekš šķita drūms, tad šajā brīdī situācija tikai pasliktinājās, iestumjot personāžus un skatītājus pilnīgā izmisuma bezdibenī, atņemot jebkādu cerību staru. Nepalīdzēja pat Nīgana šarms, jo viņa tēls šajā brīdī jau kļuva nedaudz apnicīgs, nemaz nerunājot par viņa pastrādātajām riebeklībām. Vienīgo intrigu izraisīja Rozitas un Jūdžinsa plāns veikt atentātu pret Nīganu, lai arī bija skaidrs, ka tik viegli šī problēma noteikti neatrisināsies.
Ja trešajā sērijā aplūkojām Glābēju komūnu, tad piektā sērija mūs atkal aizveda uz Hiltopu, kur izdevās iepazīt tās iedzīvotājus nedaudz vairāk. Tā kā vislabākā sērijas daļa bija vērot, kā Megija sapulcina komūnas iedzīvotājus cīņai pret nelielo staigoņu invāziju, tas arī savā ziņā liecina kaut ko par pašu sēriju kopumā. Arī Saimona (Stīvens Ogs) vizīte bija viens no sērijas lielākajiem plusiem, jo pārliecināja, ka starp glābējiem netrūkst kolorītu personāžu. Pat Karla un Īnidas attiecības bija vairāk jaukas nekā kaitinošas – atšķirībā no 99% citu tīņu drāmu. Turklāt Karla un Jēzus ideja izsekot Glābējus līdz viņu nometnei bija labs stāsta virzītājs, kas palīdzēja seriālu vērst atpakaļ uz pareizā ceļa. Vienīgā problēma bija ar Gregorija tēlu, kura klātesamība seriālā joprojām izraisa nepatiku, tādēļ viņš jau var droši pretendēt uz seriāla vājākā ļaundara titulu. Tāpat bija redzamas arī vairākas atsauces uz komiksu, kurā Megija pārņem vadību pār Hiltopu, tā ka nav šaubu, ka arī seriālā tas notiks pavisam drīz.
Pārejot uz sesto sēriju, nonākam pie neizbēgamās varoņcentriskās sērijas, kura šoreiz tika veltīta Tarai. Kā neliela atslodze no nepatīkamajiem seriāla notikumiem šī sērija bija tieši laikā ar nedaudz pacilājošo iepazīšanos ar vēl vienu izdzīvotāju komūnu (kura nav ņemta no komiksa), bet saglabājot arī nelielu baiļu un neziņas sajūtu. Protams, ir bijušas arī labākas šāda veida sērijas, bet beigu beigās Taras personāžs tik un tā kļuva pievilcīgāks, tādēļ sērijas mērķi var uzskatīt par sasniegtu.
Tālāk redzējām turpinājumu Karla un Jēzus sāktajai misijai, kas izvērtās daudz labāka, nekā iepriekš varēja iztēloties. Jēzus gan aizlaidās, kamēr vēl varēja, tomēr viņš vēlāk izrādījās lietderīgs, lai palīdzētu Derilam aizbēgt, un protams, turpmāk zināšanas par Glābēju mītnes atrašanās vietu būs vēl noderīgākas. Bet vislabākā sērijas daļa, protams, bija Nīgana un Karla tikšanās. Lai arī gandrīz viss Glābēju mītnē notiekošais (pat dialogi) bija precīzi pārnests no komiksa, tas bija galvenais iemesls, kas septīto sēriju padarīju tik lielisku. Nīgans atguva savu pievilcību, Karls kļuva nobriedušāks, bet Glābēji – vēl biedējošāki. Toties Nīgana vizīte Aleksandrijā bija kā punkts uz “i”, jo tas palīdzēja radīt ļoti saspīlētu situāciju, kas finālam bija tieši laikā.
Tik tiešām, jo fināla sērijai izdevās ne tikai kļūt par kulmināciju visam galvenajam līdz šim sezonā notikušajam, bet arī, tā teikt, padarīt “Staigājošos miroņus” atkal lieliskus. Var, protams, apgalvot, ka tik īsā laika periodā Nīgana riebeklību bija nedaudz par daudz. Tomēr, kā pierādījās fināla sērijā, iepriekš problēmas bija izpildījumā, nevis daudzumā. Šajā gadījumā ainas ar Nīganu bija ļoti satraucošas, bet reizē pat nedaudz uzjautrinošas, pateicoties ļaundara komiskajam raksturam. Bet, pārejot pie Rika, bija ļoti patīkami redzēt, kā viņš tomēr nāk pie prāta, lai turpmākajās sērijās varētu sākt gatavoties cīņai pret Glābējiem. Tas, protams, varēja notikt krietni vien ātrāk, jo iepriekš bija ļoti grūti noticēt, ka visspēcīgākais seriāla izdzīvotājs pēkšņi var kļūt tik pazemīgs. Toties pārējie personāži vispār nepārsteidza, jo Rozitas plāns jau no sākuma bija izgāšanās, bet Jūdžinsam sevi nācās attaisnot kā drosmīgu tēlu.
Pēc šīs sezonas pirmās puses nepamet sajūta, ka seriālam ir bijuši labāki laiki – gan ar reitingiem, gan visādā citādā ziņā. Seriāla veidotāju iecerētais plāns (sniegt cerību brīdī, kad tā ir visvairāk nepieciešama) savā ziņā izdevās, tomēr galvenais vienmēr ir ceļš, nevis galapunkts, un tieši tas šoreiz neizdevās. Laiks rādīs, vai seriālam izdosies atgūt zaudētos skatītājus, bet tajā pašā laikā seriāla veidotāji sev ir sagādājuši lielisku iespēju uzlabot pašreizējo situāciju. Tas, vai viņi to pamanīs vai ne, turpmāk noteiks to, vai “Staigājošie miroņi” spēs izkāpt no bedres, kurā seriāls šobrīd ir iestidzis, vai arī turpinās grimt vēl dziļāk. 7/10
