Laiki, kad filmu režisori savas karjeras devās noslēgt televīzijā ir pagājuši. Arvien biežāk slaveni un talantīgi režisori iemēģina savus spēkus seriālu veidošanā. Starp viņiem šobrīd ir tādi smagsvari kā, piemēram, Sems Reimi (“Ash Vs Evil Dead”), Sems Esmeils (“Mr. Robot”), Stīvens Soderbegs (“The Knick”) un daudzi citi. Daži no viņiem pat atrod laiku režisēt visas sērijas, tostarp arī “jaunpienācējs” Paolo Sorentino. Viņš ir sagatavojis ļoti ekstravagantu un mūsdienīgu skatu uz Vatikānu un tā varas iekārtu, kā arī tā visa ietekmi uz mums pašiem un pārējo pasauli. Pāvesta lomā – talantīgais siržu lauzējs un “Oskara” balvas nominants Džūda Lovs. Jau šāda premisa vien izklausās pat ļoti labi, tomēr izrādās, ka patiesībā ir vēl labāk!

Lenijs Belardo tiek ievēlēts par jaunāko pāvestu visā baznīcas vēsturē, kā arī par pirmo amerikāni, kurš jebkad ir nonācis šajā, dievam vistuvākajā pozīcijā. Jaunais pāvests Pijs XIII baznīcai ir iecerējis ļoti radikālas un konservatīvas pārmaiņas, kuras pamazām atklājas tikai stāsta gaitā. Bet tikmēr kardināls kaļ plānus, kā Leniju varētu apturēt. Jāpiekrīt, ka stāsts nedaudz izklausās pēc reliģiskas “House of Cards” versijas, bet tā nav taisnība. Līdzības ir tikai nosacītas, jo “The Young Pope” lieliski pierāda, ka atrodas pavisam citā svara kategorijā.

Par spīti tam, ka seriāls lūkojas uz nosacīti globāliem tematiem, kas vijas ap baznīcu un tās problēmām, stāsts tomēr cenšas būt personisks, vairāk koncentrējoties uz pāvesta iekšējiem pārdzīvojumiem. Viņa pienākums ir būt atbildīgam par vairāk nekā miljardu planētas iedzīvotāju, tomēr sirds nespēj aizmirst nedz bērnībā zaudētos vecākus, nedz jaunības dienu mīlestību. Šāds ir Lenija liktenis, un tas visa seriāla gaitā definē viņa lēmumus un personību. Apvienojot Lenija personību ar pienākumiem, dabiskā ceļā rodas ļoti provokatīvi un spilgti stāsta elementi. Vajadzētu gan likt aiz auss, ka seriāla mērķis nav ne aizvainot, ne arī jebkādā veidā šokēt skatītājus (jo īpaši ticīgos), bet gan veicināt pārdomas un diskusijas. Tas patiešām tā arī nostrādā, un viss redzētais beigās noved pie neaizmirstama atrisinājuma. Lai neteiktu vairāk, risinājums ir reizē kaut kas neaprakstāmi skaists, bet tomēr arī traģisks, radot fantastiskas sajūtas un līdzpārdzīvojumu.

Kā jau pierasts ar Sorentino darbiem, seriālā ir redzamas daudzas netriviālas atsauces un domu graudi. Vienalga, vai tās slēpjas dialogos vai nedaudz sirreālajā Vatikāna izskatā, ik mirklis liek pārdomāt redzēto un meklēt tajā dziļāku jēgu. Un, ja izdodas kādu no šiem elementiem atrast un saprast vai vismaz savā veidā interpretēt, vēl jo labāk. Atalgojums, protams, ir atkarīgs no katra paša atradēja. Kā arī jāpatur prātā, ka šis nav gluži fona vai atpūtas skatāmgabals. Pat spītējot lielai centībai tam pretoties, seriāls jūs agri vai vēlu ievilks iekšā un ārā vairs nelaidīs. Interesanti, ka arī nosaukumu “The Young Pope” var interpretēt dažādos veidos, jo, lai kādu nozīmi izvēlētos, tā atbilst kādam konkrētam seriāla atribūtam. Konkrētus piemērus gan neminēšu, lai interesantāk pašiem skatīties.

Līdzīgas pārdomas raisa arī personāži – lai arī cik ļoti daži no tiem radītu nepatiku, ar laiku rodas pietiekami daudz iemeslu, kas liek iemīlēt visus tēlus. Un kāds tur brīnums, jo, tā kā seriāls tiek tēmēts uz Eiropas dienvidu valstu demogrāfiju, tajā ir redzami daudzi mazpazīstami, toties lieliski aktieri no Itālijas, Spānijas, Francijas un citām Eiropas valstīm. Savukārt pārējos skatītājus piesaistīs Džūda Lovs un Daiena Kītone, kuri jau labu laiku ir iemīļoti un labi pazīstami. Visiem aktieriem pietiek laika sevi parādīt, tomēr vislielākais uzsvars tiek likts uz Lovu. Katram aktierim reiz pienāk viena kārtīga, viņa karjeras noteicošā loma, kas skatītājiem turpmāk asociējas tikai ar konkrēto aktieri. To pašu tagad var attiecināt arī uz Džūdu Lovu kā bargo, cinisko, bet inteliģento un harizmātisko jauno pāvestu. Seriāla veidotāji nav atstājuši novārtā arī mūzikas pavadījumu, kurš sevī ietver visu – no oriģināliem skaņdarbiem līdz popmūzikai. Katram skaņu celiņam ir piemeklēta sava īstā vieta, lai izpildījums vienmēr būtu ideāli piemērots un radītu vajadzīgās noskaņas.

Kaut arī seriāls ir gluži vienkārši izcils, tā nobeigums nedaudz mulsina. No vienas puses, stāsts tiek pabeigts pilnībā, neatstājot īsti vietu turpinājumam, bet, no otras puses, jau tiek ziņots, ka otrā sezona ir tapšanas procesā. Tam gan nevajadzētu ietekmēt skatīšanos, jo tāpat nav skaidrs, vai seriāls atgriezīsies pēc gada vai vēlāk. Pagaidām atliek vien uzskatīt, ka stāsts ir pabeigts, kā arī lieki nedomāt par turpinājumu.

Ja līdz šim uzskatījāt, ka seriāli nespēj sacensties ar kino, tad “The Young Pope” ir labs piemērs pretējam. Pēc šī materiāla radīts kino (teiksim, divu stundu garumā) varētu pietiekami labi izstrādāt tēlus, bet diez vai fināla notikumi atstātu tik lielu iespaidu. Šajā gadījumā seriāla formāts tiek izmantots pareizi, tas ir, lai uzbūvētu daudz bagātīgāku stāstu, kā arī liktu skatītājam just līdzi personāžiem. Rezultāts ir jūtami spēcīgs un emocionāls skats uz Vatikānā pastāvošo varu, kas liek atgādināt, ka tās veidotājspēks ir tādi paši cilvēki kā mēs – pilni ar jūtām, pārdzīvojumiem un savām nepilnībām. Un tā ir tikai viena no galvenajām domām, kuras ir iespējams izvilkt no šī pārsteidzošā un izcilā seriāla. 10/10

“Jaunais pāvests” pieejams straumēšanai LMT Mājas viedtelevīzijā!