“Tas tik bija viens varens piedzīvojums!” – Ar šādiem vārdiem īsumā varētu raksturot daudzsološā HBO seriāla “Westworld” pirmo sezonu. Jāatzīst, ka sākums gan varēja būt aizraujošāks un nedaudz kvalitatīvāks (scenārija ziņā), tomēr pacietīgajiem laimējās, jo šis izrādījās viens no tiem seriāliem, kurš kļūst labāks un “tā pa īstam aiziet” tikai uz sezonas beigām. Par to, kas tad īsti sezonas laikā izdevās un kas ne, lasiet šajā apskatā.

SPOILER ALERT! – Turpmāk tekstā tiks pieminēti svarīgi sižeta pavērsieni, tādēļ uzskatiet, ka tikāt brīdināti.

Ja sezonas sākumā šķita, ka viss turpmāk notiekošais ir pārāk acīmredzams (jo īpaši tad, ja ir redzēta oriģinālā “Westworld” filma), tad drīz vien un pamazām sāka atklāties vairāki stāsta pavērsieni, kuriem līdzi mīņājās arī dažādi “Rietumu pasaules” noslēpumi. Tas, protams, ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā piesaistīt arvien vairāk skatītāju, turklāt liela daļa no pavērsieniem jau tika paredzēti un labu laiku tie bija atrodami interneta plašumos.

Tomēr jāatceras, ka galvenais ir izpildījums, jo gandrīz visi pavērsieni bija labi izspēlēti un sagādāja lieliskas emocijas. Visvairāk tas atspoguļojās nobeigumā, kura laikā bija ļoti patīkami beidzot uzzināt, kā tieši visi galvenie varoņi ir saistīti kopā. Toties tam visam vēl sekoja apziņa, ka beigās gandrīz neviens no svarīgākajiem jautājumiem netika atstāts neatbildēts, un tā noslēpumu pilniem seriāliem ir diezgan reta parādība.

Vēl viens zīmīgs pluss ir stāsta laikā rūpīgi uzbūvētā pasaule. Joprojām valda pārliecība, ka esam redzējuši tikai nelielu daļu no tās, tādēļ intriga paliek arī nākamajām sezonām. Viens no lielākajiem atklājumiem nāca no salīdzinoši nelielām, toties skaidrām norādēm. Proti, izrādās, ka “Rietumu pasaule” tik tiešām nav vienīgais izklaides parks seriālā. To apstiprināja lapiņa ar koordinātām, kuras Mīvai parādīja viņas meitas atrašanās vietu, kā arī finālā redzamie saimnieki-samuraji. Iespējams, ka turpmāk redzēsim arī “Austrumu” vai kādu citu “pasauli” (“Romiešu” vai “Viduslaiku”), ja vien seriāla veidotāji un budžets to atļaus. Kā arī – ja skatītājiem šajā gadījumā bija par maz ar “Romu” un “Troņu spēlēm”.

“Rietumu pasaule” ir izdevusies skaista un lieliska – sākot ar ainavām un filmēšanas dekorācijām, beidzot ar aktieru tērpiem un pašiem aktieriem, protams. Tas viss palīdzēja izveidot nosacīti autentisku, toties ticamu atmosfēru. Un, neapšaubāmi, arī mūzika, kuru seriālam ir sagatavojis Ramīns Džavadī. Tāpat kā ar “Troņu spēlēm”, arī pēc “Rietumu pasaules” noskatīšanās galvā skan brīnišķīgie skaņdarbi, kuri stāstam piestāv tematiski un vēlāk asociējas tikai un vienīgi ar šo seriālu.

Diez vai šis piedzīvojums būtu bijis tik krāšņs bez seriāla personāžiem, ieskaitot gan parka viesus un uzturētājus, gan saimniekus (lai gan par visiem līdz galam vēl nav skaidrs, kurš ir kurš). Pirmkārt, jāizceļ Fords un Bernards, kuri stāstā ieņēma galvenās pozīcijas, kā nekā – parka vadītāji tomēr. Visu, protams, apgrieza kājām gaisā atklājums, ka Bernards ir Forda veidots saimnieks, turklāt vēl ar leģendām apvītā Arnolda mākslīgo intelektu. Tas pamazām sniedza Bernarda tēlam vēl lielāku nozīmi galvenajā stāsta līnijā, jo īpaši gaidāmajā turpinājumā.

Fords toties lieliski pildīja savu leļļu meistara lomu, kas neizpaudās vien ar filozofiskiem dialogiem ar Doloresu un Bernardu. Ļoti būtiska rīcība no Forda puses bija pieņemt Arnolda likteni un nodot savus turpmākos plānus abiem saimniekiem. Šeit galvenais uzdevums galu galā bija atvadīties no paša spēkiem radītajiem saimniekiem pēc tam, kad beidzot ir palīdzēts pašiem nostāties uz savām kājām. Var, protams, spekulēt, ka tika nošauta Forda kopija, bet tas drīzāk mazinātu iespaidu turpmākajām seriāla varoņu nāvēm. Arī fakts, ka Entonijs Hopkinss seriālā varētu nospēlēt ilgāk par vienu sezonu, šķiet pārāk neticams.

Runājot par Doloresu, seriālā nevienam citam personāžam nebija tik samudžinātas un negaidītu pavērsienu pilnas sižeta līnijas. Kaut gan nevar nepiekrist, ka tas savā ziņā simbolizē viņas ceļojumu pa īstu labirintu – sarežģītu, brīžiem atpakaļ ejošu un līkločiem pilnu. Tādēļ fināla notikumi, kuros Doloresai beidzot izdevās nokļūt labirinta centrā (metaforiski, protams), bija pelnīti un saviļņojoši. Tas noveda arī pie spēcīga atklājuma (lai gan ļoti paredzama), ka Viljama stāsts patiesībā bija pārtapšana par briesmīgo, tomēr šarmanto Vīru Melnā. Tas abiem personāžiem sniedza strauju, bet, no otras puses, apmierinošu nobeigumu (Viljams beidzot saņēma to, ko visu laiku bija vēlējies). Vismaz pagaidām, jo ir jau apstiprināts, ka Eds Heriss būs atpakaļ arī seriāla otrajā sezonā.

Arī Mīvas tēlu var pieskaitīt pie tiem, kas ir ļoti izdevušies, pateicoties viņas negaidītajai pārtapšanai no šķietami nesvarīgas būtnes par inteliģentāko (vismaz pagaidām) “Rietumu pasaules” saimnieci. Diemžēl Mīvas klišejiskā izvēle izkāpt no vilciena pēdējā brīdī bija liels mīnuss. Un tas ir ne jau tādēļ, ka viņa neaizbrauca prom, bet gan tādēļ, ka iemesls neaizbraukt nāca no tik pēkšņa mātes jūtu uzplūduma. Tas viņas tēlam šķita ļoti neraksturīgi un uzspiesti.

Turpinot par personāžiem, lieliski bija arī stilīgākie no saimniekiem – Amistisa un Hektors, kuri visvairāk izcēlās finālā, kad, tā teikt, visas slūžas pavērās vaļā. Tomēr jāatzīst, ka ar tik sliktiem apsargiem jebkurš būtu ticis galā, un, ja tā padomā, tad, izņemot stilu, šim pārim nav nekā vairāk, ko piedāvāt. Runājot par atlikušajiem tēliem, tad aptrūkstas labo lietu, ko izcelt. Prātā nāk tikai tādi vārdi kā viendimensionāls, klišeja, neinteresants, kaitinošs un tā tālāk.

Jautājums, vai šis seriāls tik tiešām kļūs par nākamajām “Troņu spēlēm”, paliek atklāts. Drīzāk jāsaka, ka šajā gadījumā veidojas kas pavisam cits. Lai nu kā, beigu beigās noteicošie būs reitingi, pēc kuriem sekos HBO gala lēmumi. Tomēr vislielākais pārbaudījums būs laika periods līdz nākamajai sezonai, kas tiek solīta ne ātrāk kā 2018. gadā. Uzreiz pēc pirmās sezonas turpinājumu izdevīgāk būtu izlaist ne vēlāk kā pēc gada, jo skatītājiem tik vien pietiek atmiņas un pacietības (ar stingriem izņēmumiem, protams). Jo īpaši tad, ja runa ir par 2017. gada izturēšanu, jo šis gads būs, maigi izsakoties, pārbagāts ar lieliskiem un ilgi gaidītiem seriāliem.

Lai arī vizuāli “Rietumu pasaules” kvalitātes latiņa tika pacelta tik augstu, cik vien iespējams, scenārija un personāžu līmenī vietām tomēr pietrūka dziļuma. Par laimi, tas netraucēja ļauties stāsta un varoņu kopīgi veidotajam piedzīvojumam. Kā nekā, vislielākais prieks bija beidzot izdzīvot kārtīgu un pārdomātu mistēriju, kura nebija nedz muļķīga, nedz arī pārāk uzspiesta. Tieši tādēļ atbildes sniedza lielāku gandarījumu, reizē saglabājot intrigu arī turpmākajām sezonām. 9/10