Šķietami tālajā (bet patiesībā ne visai) 2008. gadā ar filmas “Iron Man” pirmizrādi tika atvērtas durvis kino sāgai – “Marvel Cinematic Universe” (MCU) jeb “Marvel” vienotajai kinopasaulei. Notikumiem tajā esam kārtīgi sekojuši līdzi vairāk nekā desmitgadi, bet megafranšīzes augstākais punkts mums vēl tikai ir priekšā – atrisinājums baisajai cīņai ar līdz šim trakāko ļaundari Tānosu filmā “Avengers: Endgame” (“Kino Kulta” pirmizrādes – jau 24. aprīlī)!
Tāpēc, lai svinīgo notikumu padarītu vēl svinīgāku, lai gaidīšanas laiku vēl paīsinātu un vienkārši lai pagremdētos patīkamās atmiņās, palūkosimies uz visām “Marvel” kinopasaules iepriekšējām filmām – šodien atskatīsimies uz pēdējo “Marvel” pirmās fāzes varoņu solofilmu – “Captain America: The First Avenger”!
Gads: 2011.
Režisors: Džo Džonstons
Lomās: Kriss Evanss, Heilija Atvela, Sebastians Stans, Tomijs Lī Džonss, Hugo Vīvings
Kases ieņēmumi visā pasaulē: 371 miljons dolāru
Lielākā veiksme: “Captain America: The First Avenger” bija pēdējais solo iznāciens kādam no varoņiem pirms visu kopīgās sapulces jau nākamajā filmā “The Avengers”, un Stīvam Rodžersam izdevās ierasties ar stilu. Filma ir ieturēta nevainojami izstrādātā 40. gadu stilā, sagādājot mums ne tikai kārtīgus kara piedzīvojumus (ar fantastikas piešprici), bet arī klasisku un aizkustinošu mīlestības stāstu, kuram līdzīga līdz šim tā arī “Marvel” kino pasaulē nav bijis – Stīva un Pegijas arvien augošās simpātijas ir parādītas nevainojami. Pateicoties šim stāsta elementam un arī Rodžersa labajai un drosmīgajai sirdij, Kapteiņa Amerikas pirmos piedzīvojumus caurvij negaidīti aizgrābjoša sirsnība, kādu bieži komiksfilmās novērot neizdodas.
Klupšanas akmens: lai cik aizkustinošs arī būtu Stīva fiziskais un morālais ceļojums no kaulaina zēniņa līdz kārtīgam muskuļu kalnam, brīdī, kad viņš patiešām uzņemas Kapteiņa Amerikas pienākumus un slogu (un ar to šeit netiek domātas performances investoriem), filmas ekšens sāk kļūt nedaudz vienveidīgs un nogurdina. Nekaujinieciskie stāsta elementi to vēl joprojām tur līmenī, bet kaut kā nedaudz sāk pietrūkt. Arī Hugo Vīvinga ļaundaris Sarkanais Galvaskauss nav no tiem interesantākajiem neģēļiem – lai gan viņš noteikti ir viens no baisi krāšņākajiem ļaundariem, viņa motivācijas un rīcības ir pārāk paredzamas, lai būtu patiešām aizraujošas.
MVP (visvērtīgākais spēlētājs): ja ir viena lieta, ko droši varam pārmest MCU, tad tas ir fakts, ka šī kino pasaule lielā mērā tomēr ir totāls cīsiņu festivāls – dāmas pie jebkādas teikšanas tiek salīdzinoši reti (“Avengers: Endgame” būs jau 22. MCU filma, un līdz šim tikai viena – “Captain Marvel” ir bijusi ar sievieti absolūtajā centrā). Tāpēc ir jāizmanto izdevība un šoreiz jāizceļ Heilijas Atvelas sniegums burvīgas, striktās un darbīgās aģentes Kārteres lomā. Viņa un Kriss Evanss uz ekrāna veido lielisku pāri, kuru mīlestībai, kā jau minēju, noticēt ir ļoti viegli, turklāt viņu tandēms nodrošina to, ka “Captain America: The First Avenger” ir vienas no saldsērīgākajām beigām visā MCU. To, ka arī “Marvel” novērtēja Atvelas sasniegto šajā filmā, pierāda fakts, ka aģentes Kārteres fanus divu sezonu garumā vēlāk priecēja tieši viņai veltīts seriāls.
Labāko joku top 3:
- Vizuļojošās zvaigznēs tērptais vīrs ar plānu – ņemot vērā, ka filmas darbība risinās Otrā pasaules kara laikā un Stīvs Rodžerss ne tuvu nav staigājoša asprātība, kā tas ir Tonija Stārka gadījumā, saprotams, ka “Captain America: The First Avenger” gluži neplīst no joku pārpilnības. Bet arī šeit ir brīži, kad pasmaidīt, – un viens no tādiem noteikti ir absurda paraugstunda ar Stīva performancēm, kuras Evanss pārdod nevainojami.
- Tas ir tikai siers un maize – kuras gan mīlestības pirmos pumpurus kādreiz nav aizēnojis kāds pārpratums? Tā gadās arī Stīvam, kuram steidzami jāatver vaļā kāda svešvārdu vārdnīca (pēc tam, kad sakauti visi nacisti, protams).
- Man raudiens nāk – ja MVP gods jau nebūtu atdots Heilijai Atvela, to ar mierīgu sirdi varētu piešķirt arī vienmēr nīgrajam Tomijam Lī Džonsam, kurš šajā filmā sagādā vienu no, šķiet, kārtīgi nenovērtētākajiem sniegumiem visā MCU. Viņa pārdomas par Rodžersa fiziskajiem dotumiem vien ir ko vērtas.
Tora faktors*: sveicam Kapteini Ameriku ar nopelnītu ļoti pieklājīgu divnieku!
- 1 punkts par ainu, kurā tieviņais Stīvs ļoti grib pieteikties armijā (bonusā klāt daudz citu puskailu, bet anonīmu rekrūšu)
- 1 ļoti trekns punkts par filmas centrālo epizodi, kad mazais Stīvs pārvēršas ļoti, ļoti lielajā Stīvā, no kura acis atraut nav īsti pa spēkam pat aģentei Kārterei
* Ainas, kurās kāds no galvenajiem varoņiem redzams bez krekla.
Pēctitru aina(s): līdzīgi kā “Thor”, arī “Captain America: The First Avenger” parāda, ka 2011. gadā “Marvel” paši tobrīd vēl tikai taustījās un eksperimentēja ar pēctitru ainām. Pirmo Kapteiņa Amerikas filmu noslēdz pat ne aina, bet gan neliels treileris (būtībā kā klasisks mazais TV treileris) nākamajai filmai – “The Avengers”. Šī gan ir pirmā un arī vienīgā reize, kad “Marvel” izmēģināja šādu piegājienu.
Ietekme uz MCU: filmas galvenais uzdevums, protams, bija mūs iepazīstināt ar varoni, ap kuru vēlāk grozīsies daudzi MCU notikumi – Stīvs Rodžerss un Tonijs Stārks saies matos nevienu reizi vien. Un jau pašā pirmajā filmā, pat vēl nenoliekot abus varoņus plecu pie pleca, viņu ideoloģiskās un rakstura atšķirības ir redzamas kā uz delnas. Vērts prātā paturēt noteikti ir arī filmas galvenos ļaundarus – gan Sarkano Galvaskausu, bet gan viņa pārstāvēto “organizāciju” “Hidru”, kuras vārds izskanēs vēl vairākkārt. Nevar nepieminēt arī Bakiju Bārnsu, kuram vēlāk būs lemts tapt par iznīcinošo Ziemas Kareivi, kurš liks sašķelties visai Atriebēju komandai. Un visbeidzot – ja neskaitām nedaudz savādo “Tora” pēctitru ainu, šī ir filma, kur tā kārtīgi pirmoreiz sastopam Teseraktu – vienu no Bezgalības akmeņiem, kurus vēlāk kāds ļoti vēlēsies sadzīt rokā…
Spilgtākais citāts: “Yeah, I just… I had a date.”
Jau rīt parunāsim par “Marvel” tolaik visliekāko un riskantāko eksperimentu – “The Avengers”!
Iepriekšējie apskati – “Iron Man”, “The Incredible Hulk”, “Iron Man 2”, “Thor”.