Katram mūsdienu grāmatu tārpam ir gadījies rokās turēt kādu no “Harija Potera” grāmatām. Daudzi no tiem ir izlasījuši visas septiņas grāmatas un redzējuši vismaz kādu no filmām. Daži cītīgākie fani ir lasījuši arī spinoffus un reizi gadā rīko visu astoņu filmu skatīšanās maratonus. Un tad ir atsevišķa lasītāju kopa, kuras pārstāvji veidojas pa kripatai no katras iepriekš minētās grupas. Tie ir tie lasītāji, kuriem “Harijs Poters” katram savā īpašā veidā ir palīdzējis izaugt vai gluži vienkārši atvērt plašāk vaļā durvis uz fantāzijas pasauli.
Es pats piederu pie pēdējās grupas, lai gan nu jau pāris gadus vairs neatļaujos sevi saukt par Harija Potera fanu. Tie laiki ir pagājuši, toties visas labās atmiņas un sajūtas, kuras tika piedzīvotas, gan lasot grāmatas, gan skatoties to ekranizācijas, ir palikušas vienmēr. Tāpat kā sāgas nobeigums, man atmiņā visspilgtāk ir palicis arī tās sākums. Dīvainā kārtā tas nebija vis “Filozofu akmens”, bet gan “Uguns biķeris”, jo grāmatas un filmas lasīju un skatījos tik sajauktā secībā, ka to nu vairs nekad man neizdosies atsaukt atmiņā.
Jāatzīst gan, ka pirmā iepazīšanās ar šo franšīzi sākās ar filmām, kuras tolaik bija iznākušas tikai pirmās trīs un tika vērotas no nezināmas izcelsmes DVD diskiem. Diemžēl visi tolaik mājās sastopamie filmu diski bija (ar uzsvaru uz “bija”) vecāku īpašumā, un lielākoties tie bija ierakstīti krievu valodā, kuru man vēl šobaltdien nav izdevies apgūt. Ļoti iespējams, ka šāda barjera nospēlēja lielu lomu, jo nekāds lielais iespaids par personāžiem un to pasauli netika atstāts. Patiesībā situācija bija vēl sliktāka, jo ik reizi, kad tika izdzirdēti vārdi “Harijs Poters”, galvā skanēja doma: “Kas tas par mazu, briļļainu nūģi, un kādēļ visi par viņu tik aizrautīgi fano?”, lai gan, kurš nu būtu runājis…
Par laimi, draugiem tolaik izdevās mani pārliecināt izlasīt kaut vienu grāmatu, un tagad jāpiekrīt, ka “Uguns biķeris” bija patiešām laba izvēle pirmajai kārtīgajai iepazīšanās reizei. Stāsts, lai gan patiešām sarežģīts, bija ļoti pārliecinošs un aizraujošs. Iepriekšējās sāgas daļās Harijam izdevās iepazīties ar brīnišķīgo maģijas pasauli, kā arī nedaudz apskatīt tās tumšo pusi, uzzinot arī ko mazliet vairāk par savas ģimenes pagātni. Ceturtais mācību gads Cūkkārpā gribot negribot mazajam burvim izvērtās par līdz šim smagāko viņa dzīves pārdzīvojumu (ja vien neskaita vecāku nāvi).
Sākot jau ar Trejburvju turnīru līdz pat pirmajai nopietnajai tikšanās reizei ar Voldemortu, šis gads izrādījās daudz tumšāks un nopietnāks gan Cūkkārpas audzēkņiem, gan lasītājiem un vēlāk – arī skatītājiem. Un tas viss nebija sacerēts tāpat vien, jo Harijs ar saviem vienaudžiem sagaidīja arī iekšējas dabas pārmaiņas, t.i., kļūstot par pusaudžiem. Tātad skats uz dzīvi un apkārtējo pasauli kļuva plašāks un reālistiskāks. Harija trijotnei pretī stājās arī jauns ienaidnieks – savstarpējās attiecības. Toties “globālās” likmes kļuva daudz lielākas, kas arī atspoguļojās ļoti traģiskajā nobeigumā.
Visticamāk, tieši šis prāta brieduma posms bija tieši tas, kas vajadzīgs, lai mani acumirklī pārburtu par Harija Potera fanu, jo līdzīgas pārmaiņas dzīvē tika piedzīvotas arī personīgi. Ļoti ticams, ka tieši tādēļ man aizraujošāki šķita grāmatu un filmu turpinājumi nekā iepriekšējās daļas, jo tajā laikā vieglāk just līdzi bija pusaudzim Harijam nekā bērnam Harijam. Un tas pat nebija pats labākais šajā visā, jo sagadīšanās vai ne, bet drīzumā bija gaidāma arī filmas ekranizācija. Lieki teikt, ka sajūtas tolaik bija neaprakstāmas.
Uz lielā ekrāna “Uguns biķeri” tā arī diemžēl neizdevās noskatīties (ne velti tika pieminēti diski), tomēr tas agri vai vēlu tika izdarīts mājās, un filma tik un tā bija patiešām fantastiska! Kā jau tas ir ar katru grāmatas ekranizāciju, patīkamākā daļa bija redzēt visu lasīto attēlotu vizuāli, jo filmu veidotāji vienmēr bija kārtīgi centušies, lai viss izskatītos tik perfekti, ka redzētais pat spētu sacensties ar lasītāju iztēli. Šeit jāpiemin vērienīgais kalambola turnīrs, vēl vērienīgākās sacensības par Trejburvju kausu, kā arī pirmā reize, kad tā pa īstam un visā savā briesmīgajā krāšņumā bija redzams pats lords Voldemorts.
Protams, kur tad bez paša Harija un visiem viņa iespaidīgajiem varoņdarbiem, no kuriem visspilgtāk atmiņā palika cīņa un lidojums ar vareno pūķi – ungāru Ragasti. Nevajadzētu aizmirst arī visai amizanto mācību priekšmeta “Aizsardzība pret tumšajām zintīm” pasniedzēju Trakaci Tramdānu, kurš, lai gan beigās diemžēl izrādījās viltvārdis, tomēr bija viens no tiem retajiem pieaugušo personāžiem, kuri pret Hariju izturējās jaukāk nekā citi. Filmā pretī patīkamajām emocijām stājās arī šausmas un skumjas, kas atspoguļojās sadursmē ar Voldemortu, kura Harija jauniegūtajam draugam Sedrikam izrādījās liktenīga. Un tas diemžēl vēlāk izrādījās tikai sākums varoņu turpmākajiem pārdzīvojumiem…
Nākas gan atzīt, ka filma šķita nedaudz sasteigta, tomēr, ņemot vērā tās garumu (gandrīz trīs stundas) un grāmatas biezumu (600-700 lappuses atkarībā no izdošanas valsts), jāsaprot, ka varēja būt sliktāk. Kaut gan – par sliktumu nevar būt ne runas, jo kopumā “Uguns biķeris” bija pārbāzts ar jautrību un dažādu emociju buķeti, kas palīdzēja franšīzei pavērt vaļā durvis uz daudz plašāka mēroga, kā arī nopietnāku “Hariju Poteru” nekā iepriekš. Kārtīgs piedzīvojums kā faniem, tā arī pārējiem skatītājiem, lai neteiktu vairāk!
Manas turpmākās gaitas “Harija Potera” pasaules iepazīšanā noteikti nav grūti iedomāties (ja neskaita iepriekš minēto jaukto secību), tomēr fakts paliek fakts, ka tieši “Uguns biķeris” bija tā daļa no kopējās sāgas, kas man savā laikā iemācīja visvairāk jauna. Tostarp veco labo (tomēr joprojām šad un tad aizmirsto) atziņu – “Neskati vīru pēc cepures.” Vai arī – “Neskati mazu zēnu pēc viņa brillēm un rētas uz pieres.” Jo kas zina, kas labs var slēpties aiz izskata un muļķīgiem aizspriedumiem. Šajā gadījumā tā ir vesela franšīze, kuru ir iemīļojuši miljoniem fanu visā pasaulē!
Atgriezīsimies Harija Potera pasaulē jau 16. novembrī, Kinoblogeri un Cēsu alus rīkotajā “Fantastiskās būtnes – un kur tās meklēt” pirmizrādes seansā! Biļetes jau pieejamas: http://ej.uz/beasts
